Pacientiem ar cukura diabētu ir nozīmīgs kardiovaskulāro slimību risks, tas palielina priekšlaicīgas nāves iespējamību, tāpēc ārstiem šo pacientu ārstēšanā jāpievērš īpaša uzmanība. Sirds slimības un infarkts ir galvenais nāves iemesls cukura diabēta pacientiem, šo iemeslu pēc mirst vismaz 65% cukura diabēta pacientu. Pacientiem ar cukura diabētu ir 2-4 reizes lielāks sirds slimību un insulta risks nekā pacientiem, kam diabēta nav. Tāpēc ikvienam ārstam būtiski zināt, kā ārstēt sirds-asinsvadu slimības pacientiem ar cukura diabētu.
Reimatoīdais artrīts (RA) ir hroniska sistēmiska iekaisīga slimība, kas saistīta ar palielinātu mirstību kardiovaskulāru notikumu dēļ. [1; 2] SMR (standartizētais mirstības koeficients) divkārt palielināts ir pacientiem ar RA. Kopumā reimatoīdais artrīts kardiovaskulārās mirstības risku palielina par 50%. [3] Šo risku saista ar išēmiskās sirds slimības un cerebrovaskulāro notikumu (CVN) izraisītu mirstību reimatoīdā artrīta pacientiem.
Pirms gada runājām par jauno antikoagulantu nozīmi pasaules un Latvijas medicīnā, par pētījumu rezultātiem un šo medikamentu lietošanas zinātnisko pamatojumu. Gada laikā pasaulē ļoti strauji audzis jauno antikoagulantu lietotāju skaits, un arī Latvijā, lai gan šos medikamentus valsts neapmaksā, lietotāju skaits pieaug. 2012. gada beigās rivaroksabānu lietoja vairāk nekā 3,2 miljoni cilvēku visā pasaulē.
Vai par akūtu koronāro sindromu (AKS) tiešām var pavēstīt vēl ko jaunu? Pēdējos pāris gados Latvijas medicīniskajos žurnālos daudz rakstīts par izmaiņām AKS terapijā, īpaši par jaunumiem antitrombotiskās terapijas klāstā, 2011. gadā izdotas Latvijas AKS vadlīnijas ar plašu informāciju par AKS loģistiku un terapijas taktiku utt. Bet - atkārtošana zināšanu māte. Šajā rakstā pievērsīsimies ne tik daudz AKS ārstēšanai, cik diagnozes un diferenciālās diagnostikas problēmām un biežākajiem "klupšanas akmeņiem", kas novērojami ikdienas praksē.
Novembra beigās Latvijā viesojās un ar lekcijām uzstājās Eiropas Kardiologu biedrības prezidents profesors Panos Vardas. 2012. gadā veikti labojumi 2010. gadā izdotajās ātriju fibrilācijas vadlīnijās. Žurnālam Doctus bija ekskluzīva iespēja satikties ar profesoru un izjautāt viņu par atjauninātajām ātriju fibrilācijas vadlīnijām, par būtiskākajiem papildinājumiem un akcentiem, kas būtu jāzina un jāņem vērā ikvienam ārstam, kas ārstē pacientus ar ātriju fibrilāciju.
Paaugstināts arteriālais asinsspiediens tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem riska faktoriem daudzām sirds-asinsvadu un ar to saistītajām saslimšanām, tāpat arī slimības, kas sekmē ievērojumu kardiovaskulārā riska pieaugumu. Iepriekšējā numurā rakstījām par ultraskaņas iespējām kreisā priekškambara funkcijas novērtēšanā, šajā numurā aplūkojam kreisā priekškambara funkciju saistībā ar arteriālo hipertensiju un miokarda deformācijas.
Elpas trūkumu kā biežu nespecifisku simptomu pacientiem praksē konstatē visu specialitāšu ārsti. Tas ne vienmēr attiecīgi tiek novērtēts. Ehokardiogrāfijai vajadzētu būt vienam no pirmajiem izmeklējumiem, kas jāveic pacientam ar sūdzībām par aizdusu. Viens no retākajiem elpas trūkuma iemesliem var būt plaušu hipertensija. Šoreiz klīniskā gadījuma apskatā paciente, kam elpas trūkumu izraisījusi pulmonāla hipertensija. Pulmonālo hipertensiju var ierosināt daudzas slimības. Kas bija ierosinājis pulmonālo hipertensiju jaunai sievietei, kas jau trīs gadus bija sūdzējusies par elpas trūkumu, lasiet šajā klīniskā gadījuma apskatā.
Hroniskas sirds mazspējas pacientu kontingents ir heterogēns, tās iemesli - dažādi. Pēc Framinghemas pētījuma datiem arteriālā hipertensija (AH) ir hroniskas sirds mazspējas (HSM) iemesls apmēram ceturtdaļai HSM pacientu. [1] Apmēram 68% vecāka gadagājuma pacientu HSM saistīta ar arteriālo hipertensiju. [2] Populācijas pētījumi rāda, ka arteriālā hipertensija 50-60% pacientu var rezultēties ar sirds mazspējas attīstību. Arteriālo hipertensiju visbiežāk novēro vecākiem pacientiem, kad jau ir sirds mazspējas simptomi, taču tā pietiekami bieži ir arī jaunākiem cilvēkiem. Līdz ar to tā ir aktuāla problēma un, lai neattīstītos hipertensīva sirds slimība un sirds mazspēja, ir būtiski laikus to diagnosticēt un ārstēt.
Statīnus plaši lieto ikdienas ārsta praksē, tie atzīti par efektīviem, lai profilaktiski pasargātu pacientus no aterosklerotiskām vaskulārām saslimšanām, primāri samazinot zema blīvuma holesterīna koncentrāciju plazmā. Turklāt statīni ir labi panesami, tiem ir lielisks drošības profils, blakusparādības ir reti un tikai dažiem pacientiem. Tomēr zinātniskajā literatūrā nebeidz virmot diskusijas par to, vai tiešām statīni ir tik nekaitīgi un droši lietojami klīniskajā praksē, tāpēc apkopojam kardioloģes, endokrinoloģes un ģimenes ārstes viedokli.
2000. gadā tika konstatēts, ka 26,4% iedzīvotāju ir arteriālā hipertensija: ~ 972 000 000 ekonomiski attīstītajās valstīs un ~ 639 000 000 attīstības valstīs, proti, katram 4. pasaules iedzīvotājam. Līdz 2025. gadam tika prognozēts hipertensijas pieaugums par 60%, tātad šobrīd šie skaitļi ir jau ievērojami lielāki. Turklāt paaugstināts asinsspiediens tiek diagnosticēts arvien gados jaunākiem pacientiem. Arteriālā hipertensija ir iemesls 62% insultu, 49% miokarda infarktu, kā arī ļoti svarīgs faktors hroniskas nieru mazspējas attīstībai. [1]
Gabapentinoīdi (t.sk. gabapentīns un pregabalīns) sākotnēji radīti kā antikonvulsanti, taču ņemot vērā to inhibējošās īpašības attiecībā uz CNS, tos izmanto gan epilepsijas ārstēšanā, gan neiropātiskām sāpēm, ģeneralizētai trauksmei, kā arī dažādām off label indikācijām. 2008.gadā FDA, balstoties uz tā laika ziņojumiem norādījusi uz paaugstinātu suicīda risku pacientiem, kas lieto antikonvulsantus. Nesen veiktie novērojumu pētījumi gan uzrāda konfliktējošus rezultātus starp gabapentinoīdu saistību ar paškaitējuma idejām vai mēģinājumiem.
MĀRCIS GEDIŅŠ, asinsvadu ķirurgs, flebologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas centra virsārsts, Latvijas Flebologu biedrības prezidents, darbu veic ar sportisku azartu un atzīst, ka savu nebūt ne vieglo ķirurga profesiju tāpat kā sportu patiesi izbauda. Arī viņa sportiskie hobiji ir tādi, kas trenē garīgo un fizisko izturību, un tad arī garās operācijas vairs nešķiet tik garas.
Visticamāk, ik ģimenes ārsta praksē varam iedomāties kādu savu pacientu, kas šķietami slimo biežāk vai smagāk nekā pārējie. Nereti šie pacienti pamanās saslimt arī laikā, kad vīrusinfekcijas kā galveno iemeslu vizītei pie ārsta vairs negaidām. Kuros gadījumos varam uzskatīt, ka bērns slimo “normāli bieži”, bet kad vērts aizdomāties par papildu izvērtēšanu?
Gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir viena no biežākajām gremošanas trakta augšējās daļas slimībām — tiek lēsts, ka ik desmitais pieaugušais no Eiropas valstu un Ziemeļamerikas iedzīvotājiem vismaz reizi nedēļā jūt GERS simptomus. Daudzveidīgo izpausmju dēļ funkcionāla dispepsija (FD) joprojām bieži paliek nepietiekami diagnosticēta. Tā var būtiski ietekmēt cilvēka darbspējas, vispārējo pašsajūtu un kopumā pasliktināt dzīves kvalitāti.
