2008. gada novembrī Viļņā notika Pirmā starptautiskā Baltijas sirds mazspējas (SM) konference, iezīmējot jautājumu loku, kuri aktuāli daudziem speciālistiem – ģimenes ārstiem, kardiologiem, elektrofiziologiem, sirds ķirurgiem un arī māsām, kas ikdienā saskaras ar sirds mazspējas pacientiem. Biežākie SM attīstības iemesli joprojām ir koronārā sirds slimība, arteriāla hipertensija un kardiomiopātijas. Mirstība piecu gadu laikā pacientiem ar SM sasniedz 50%. Satraucoši, jo tā ir ievērojami augstāka nekā mirstība no krūts vēža sievietēm vai priekšdziedzera vēža vīriešiem. Tāpēc svarīgi ir apzināt tos slimniekus, kam ir augsts SM attīstības risks, lai savlaicīgi uzsāktu pamata slimības ārstēšanu.
Kardiologu – un ne tikai kardiologu, bet arī citu mediķu – sabiedrību satrauc jautājums: ko īsti mēs varam darīt ar ātriju fibrilāciju (AF), visbiežāk sastopamo aritmiju? Rakstā sniegta izsmeļoša zinātniskā informācija par staus quo, jaunākajām atklāsmēm AF terapijā un to, ko spēj netiešie antiaritmiskie līdzekļi, – samazināt dzīvību apdraudošo aritmiju biežumu, raugoties no profilaktiskā aspekta.
Iekšķīgo slimību propedeitikas grāmatā un jautājumos lasām: 60 līdz 80 reižu minūtē. It kā skaidrs. Taču „viss plūst un viss mainās”. Arī medicīniskās patiesības, kuras laiks un zinātne nereti koriģē visai būtiski. Tātad – kāda ir optimāla sirdsdarbības frekvence, kāpēc tieši tāda un kādi dati to apliecina?
Ir zināms, ka gan primārajā, gan sekundārajā kardiovaskulāro notikumu profilaksē izšķirošā loma ir apzināto riska faktoru mērķtiecīgai korekcijai. Dislipidēmija un tās korekcija ir viens no stūrakmeņiem kardiovaskulārā riska novēršanā līdzās tādiem ietekmējamiem riska faktoriem kā dzīvesveids (smēķēšana, neracionāls uzturs, nepietiekama fiziskā aktivitāte un no tā izrietošie rādītāji – palielināts ķermeņa masas indekss un vidukļa apkārtmērs), arteriālā hipertensija un glikozes tolerances traucējumi. [1]
Akūta koronāra sindroma (AKS) pacientiem, kā zināms, ir paaugstināts pēkšņas kardiālas nāves risks, tādēļ svarīgi atpazīt tipiskas ar miokarda išēmiju saistītas sūdzības, lai savlaicīgi veiktu nepieciešamos papildizmeklējumus, precizētu diagnozi un sniegtu neatliekamu palīdzību. Akūta koronāra sindroma diagnozes uzstādīšanā ir svarīgi trīs parametri: klīniskā aina, izmaiņas elektrokardiogrammā (EKG) un miokarda bojājuma bioķīmiskie marķieri, ko nosaka asins paraugā. Šie parametri lielā mērā ietekmē arī tālāko ārstēšanas taktiku. Bet vai izmaiņas EKG un miokarda bojājuma bioķīmiskie marķieri ir vienīgie, kam ir nozīmīga loma pacienta riska novērtēšanā? Šī raksta mērķis pievērst uzmanību arī citiem asins analīzēs nosakāmiem parametriem, kas atspoguļo pacienta vispārējo stāvokli un prognozi, kā arī ļauj izvēlēties piemērotāko ārstēšanas taktiku.
Kardiovaskulārā mirstība pasaulē ieņem pirmo vietu. Eiropā no kardiovaskulārām slimībām mirst 4,3 miljoni cilvēku, Eiropas Savienībā – vairāk par diviem miljoniem, kas ir 48% no visām nāvēm Eiropā un 42% Eiropas Savienībā. Galvenie mirstības iemesli ir arteriālā hipertensija un koronārā sirds slimība (pasaulē arteriālās hipertensijas slimnieku skaits jau sasniedz miljardu, no kuriem 64,9% netiek ārstēti). [1] Sevišķi fatāla ir šo slimību kombinācija ar 2. tipa cukura diabētu. Eiropā ar diabētu slimo 48 miljoni, Eiropas Savienībā – 23 miljoni pieaugušo. Šo slimību prevalence turpina augt, neraugoties uz panākumiem to ārstēšanā un preventīviem pasākumiem attiecībā uz smēķēšanu, aptaukošanos, mazkustīgu dzīves veidu, neveselīgu pārtiku, psihoemocionālu stresu un citiem riska faktoriem. Gan arteriālās hipertensijas, gan koronārās sirds slimības patoģenēzē viens no svarīgākajiem riska faktoriem ir angiotensīns II.
2007. gadā ir iznākušas jaunas Eiropas Kardiologu biedrības sirds stimulācijas un resinhronizācijas terapijas vadlīnijas. [1] Tādēļ izmantoju iespēju, lai atgādinātu kolēģiem par elektrokardiostimulatoru lietošanu, to darbības principiem, implantācijas indikācijām. 2006. gadā Latvijas Kardioloģijas centrā implantēja vairāk nekā 700 elektrokardiostimulatoru (EKS), un šim skaitam ir tendence pieaugt.
Koronārā sirds slimība (KSS) joprojām ir nozīmīga veselības aprūpes problēma Latvijā un visā pasaulē – to apliecina augstie saslimstības, hospitalizācijas un mirstības rādītāji. Latvijā 2004. gadā nāves iemesls 55,9% gadījumu bija sirds un asinsvadu slimības, savukārt Eiropā – 49%, ASV – 38%. [1-3] Pasaulē katru gadu no KSS mirst 7,2 miljoni cilvēku, un 2020. gadā šis skaitlis sasniegs 11,1 miljonus. [4] Eiropā apmēram 1,95 miljoni un ASV 656 000 cilvēku katru gadu mirst no KSS, respektīvi, tā ir katra piektā cilvēka nāves iemesls. [2;3] Daudzās Ziemeļeiropas un Rietumeiropas valstīs mirstība no KSS samazinās, kamēr Centrālās un Austrumu Eiropas valstīs, tai skaitā Latvijā, šie rādītāji nav ievērojami mazinājušies.
Kambaru tahikardijas ir dzīvībai bīstami stāvokļi, kuri prasa neatliekamu palīdzību un hospitalizāciju reanimācijas vai intensīvās terapijas palātā ar iespēju monitorēt pacienta stāvokli un sniegt neatliekamu un adekvātu palīdzību. Tās var būt gan kā primārs kardiālas patoloģijas simptoms (piemēram, akūta miokarda infarkta vai hipertensīvas krīzes gadījumā), gan arī rasties pacientiem ar zināmu kardiālu patoloģiju, īpaši pacientiem ar išēmisku kardiomiopātiju (piemēram, pēc pārciesta miokarda infarkta), vai arī pacientiem ar hipertrofisku kardiomiopātiju u. c. Taču kambaru tahikardijas ir iespējamas arī pacientiem ar nekardiālu patoloģiju (piemēram, elektrolītu līdzsvara traucējumu, neiroloģisku slimību gadījumos utt.), tās var būt iedzimtas (garā QT intervāla sindroms, Brugada sindroms u. c.) un idiopātiskas. [1] Šī raksta mērķis ir atgādināt par kambaru tahikardijām, kā arī iepazīstināt ar jaunumiem to ārstēšanā.
Eiropas Kardiologu biedrības rīkotais kārtējais kongress prezentēja bagātu jaunākās zinātniski-izglītojošās informācijas klāstu par visu kardioloģijas apakšnozaru aktuālajiem jautājumiem. Eiropas Kardiologu biedrības biedru – kongresa lektoru vidū bija prominentākie kardiologi no Eiropas un visas pasaules. Publikācijā lasītājam tiek piedāvāta būtiskāko praktisko jautājumu esence no šī kongresa.
2025. gadā Latvijā piedzima 11 957 bērni, kas ir zemākais rādītājs pēdējo 100 gadu laikā. Mātes vidējais vecums, pirmajam bērniņam piedzimstot, — 28,1 gads, kas kopš 2014. gada palielinājies (iepriekš 26,3 gadi). Ginekoloģes, dzemdību speciālistes prof. Dace Rezeberga, Dr. Natālija Bērza, Dr. Katrīna Zaļkalniņa un ģimenes ārste Dr. Dina Florena kopīgā sarunā secināja, ka gan ginekologs, gan ģimenes ārsts var būt autoritāte pacientam un palīdzēt pieņemt uz pierādījumiem balstītu lēmumu reproduktīvās veselības jautājumos.
D vitamīns ir taukos šķīstošs vitamīns, kas ir galvenais kalcija homeostāzes un kaulu vielmaiņas regulators. Tā deficīts ir plaši izplatīts — subklīnisks D vitamīna deficīts skar līdz pat 1 miljardu cilvēku visā pasaulē, [1] bet ziemas sezonā no D vitamīna deficīta (25(OH)D < 20 ng/mL) cieš aptuveni 40 % Eiropas iedzīvotāju. [2]
RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurgs eksperts, Latvijas Neiroķirurgu asociācijas vadītājs, asociētais profesors KASPARS AUSLANDS ir ne vien lielisks ārsts un pasniedzējs, bet arī ieguvis augstskolas diplomu biznesa vadībā un ārsta karjeras sākumā gandrīz izvēlējies citu dzīves ceļu. Taču drīz vien sapratis, ka medicīna ir viņa īstais aicinājums. Nu jau 25 gadus dakteris Kaspars Auslands ir veltījis neiroķirurģijai.
Survodutīda III fāzes pētījumā tika novērota viscerālo tauku samazināšanās par 34 % un aknu tauku samazināšanās par 63 %, vienlaikus iepriekš definētajā analīzē uzrādot mazāku liesās ķermeņa masas zudumu, veicinot vielmaiņas veselības uzlabošanos cilvēkiem ar aptaukošanos.
Hroniskas sāpes ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma, kas skar būtisku daļu pieaugušo iedzīvotāju visā pasaulē. Epidemioloģiskie dati liecina, ka hroniskas sāpes piedzīvo aptuveni piektdaļa pieaugušo, un to izplatība daudzviet pieaug. [1] Saskaņā ar ASV Nacionālā veselības intervijas pētījuma (NHIS) 2023. gada datiem, 24,3 % pieaugušo ir hroniskas sāpes, bet 8,5 % — augstas ietekmes hroniskas sāpes, kas regulāri ierobežo ikdienas vai darba aktivitātes. [2] Var salīdzināt ar 2019. gadu, kad hroniskas sāpes tika konstatētas 20,4 % pieaugušo, attiecīgi četru gadu laikā noticis 3,9 procentpunktu jeb aptuveni 19 % relatīvs pieaugums. [2]
