Novembra beigās Latvijā viesojās un ar lekcijām uzstājās Eiropas Kardiologu biedrības prezidents profesors Panos Vardas. 2012. gadā veikti labojumi 2010. gadā izdotajās ātriju fibrilācijas vadlīnijās. Žurnālam Doctus bija ekskluzīva iespēja satikties ar profesoru un izjautāt viņu par atjauninātajām ātriju fibrilācijas vadlīnijām, par būtiskākajiem papildinājumiem un akcentiem, kas būtu jāzina un jāņem vērā ikvienam ārstam, kas ārstē pacientus ar ātriju fibrilāciju.
Paaugstināts arteriālais asinsspiediens tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem riska faktoriem daudzām sirds-asinsvadu un ar to saistītajām saslimšanām, tāpat arī slimības, kas sekmē ievērojumu kardiovaskulārā riska pieaugumu. Iepriekšējā numurā rakstījām par ultraskaņas iespējām kreisā priekškambara funkcijas novērtēšanā, šajā numurā aplūkojam kreisā priekškambara funkciju saistībā ar arteriālo hipertensiju un miokarda deformācijas.
Elpas trūkumu kā biežu nespecifisku simptomu pacientiem praksē konstatē visu specialitāšu ārsti. Tas ne vienmēr attiecīgi tiek novērtēts. Ehokardiogrāfijai vajadzētu būt vienam no pirmajiem izmeklējumiem, kas jāveic pacientam ar sūdzībām par aizdusu. Viens no retākajiem elpas trūkuma iemesliem var būt plaušu hipertensija. Šoreiz klīniskā gadījuma apskatā paciente, kam elpas trūkumu izraisījusi pulmonāla hipertensija. Pulmonālo hipertensiju var ierosināt daudzas slimības. Kas bija ierosinājis pulmonālo hipertensiju jaunai sievietei, kas jau trīs gadus bija sūdzējusies par elpas trūkumu, lasiet šajā klīniskā gadījuma apskatā.
Hroniskas sirds mazspējas pacientu kontingents ir heterogēns, tās iemesli - dažādi. Pēc Framinghemas pētījuma datiem arteriālā hipertensija (AH) ir hroniskas sirds mazspējas (HSM) iemesls apmēram ceturtdaļai HSM pacientu. [1] Apmēram 68% vecāka gadagājuma pacientu HSM saistīta ar arteriālo hipertensiju. [2] Populācijas pētījumi rāda, ka arteriālā hipertensija 50-60% pacientu var rezultēties ar sirds mazspējas attīstību. Arteriālo hipertensiju visbiežāk novēro vecākiem pacientiem, kad jau ir sirds mazspējas simptomi, taču tā pietiekami bieži ir arī jaunākiem cilvēkiem. Līdz ar to tā ir aktuāla problēma un, lai neattīstītos hipertensīva sirds slimība un sirds mazspēja, ir būtiski laikus to diagnosticēt un ārstēt.
Statīnus plaši lieto ikdienas ārsta praksē, tie atzīti par efektīviem, lai profilaktiski pasargātu pacientus no aterosklerotiskām vaskulārām saslimšanām, primāri samazinot zema blīvuma holesterīna koncentrāciju plazmā. Turklāt statīni ir labi panesami, tiem ir lielisks drošības profils, blakusparādības ir reti un tikai dažiem pacientiem. Tomēr zinātniskajā literatūrā nebeidz virmot diskusijas par to, vai tiešām statīni ir tik nekaitīgi un droši lietojami klīniskajā praksē, tāpēc apkopojam kardioloģes, endokrinoloģes un ģimenes ārstes viedokli.
2000. gadā tika konstatēts, ka 26,4% iedzīvotāju ir arteriālā hipertensija: ~ 972 000 000 ekonomiski attīstītajās valstīs un ~ 639 000 000 attīstības valstīs, proti, katram 4. pasaules iedzīvotājam. Līdz 2025. gadam tika prognozēts hipertensijas pieaugums par 60%, tātad šobrīd šie skaitļi ir jau ievērojami lielāki. Turklāt paaugstināts asinsspiediens tiek diagnosticēts arvien gados jaunākiem pacientiem. Arteriālā hipertensija ir iemesls 62% insultu, 49% miokarda infarktu, kā arī ļoti svarīgs faktors hroniskas nieru mazspējas attīstībai. [1]
Medicīnas praksē bieži vien līdztekus lieto vairākus medikamentus. To nereti nosaka klīniskā situācija, kad pacientam reizē ir vairākas saslimšanas vai arī ir vēlme kādu patoloģisko procesu ietekmēt ar vairāku mehānismu palīdzību. Ērtības labad šādos gadījumos lieto kombinētos preparātus, kuru sastāvā ir vairākas darbīgās vielas ar līdzīgu vai atšķirīgu darbības mehānismu. Kombinētos līdzekļus izmanto gandrīz visās medicīnas nozarēs, šajā rakstā aplūkosim tikai kardioloģijā lietotos kombinētos līdzekļus. [3]
Šis raksts ir kā saistīts turpinājums rakstam Doctus aprīļa numurā par medicīnas “biedu” nākamajos gadu desmitos – priekškambaru mirdzēšanu. Ja iepriekšējā rakstā īsumā bija raksturota šī aritmija kopumā, tad šis raksts vairāk būs veltīts tam, kā labāk piemērot un izvērtēt riska faktorus gan antiaritmisko līdzekļu izvēles posmā, gan antitrombotiskās terapijas īstenošanas procesā. Šai ziņā ir ļoti daudz vēl nepilnību un paviršību kā no primārās aprūpes speciālistu, tā arī no kardiologu puses. Laikam jau tas ir tāpēc, ka viss jaunais nāk ar grūtībām.
Par diurētiskiem līdzekļiem sauc vielas, kas nierēs pastiprina urīna veidošanos un izdalīšanos no organisma un samazina šķidruma daudzumu audos un serozajos dobumos. Tie kavē arī nātrija, hlora un citu jonu – un līdz ar to arī ūdens – atpakaļuzsūkšanos nierēs. [10] Līdzekļi ar šādām īpašībām lietoti jau no medicīnas pirmsākumiem, jo sirds mazspējas tūskas un citas izcelsmes tūskas ir tikpat senas kā cilvēce. Senos laikos šim nolūkam izmantoja dabas līdzekļus, bet līdz ar medicīnas attīstību līdzekļu klāsts paplašinājies. 4. raksts sērijā “Kardioloģijas stūrakmeņi”
No ikdienā nediagnosticētajiem sekundārās hipertensijas variantiem, šķiet, biežākie ir tie, kas saistās ar primāro hiperaldosteronismu jeb Konna sindromu. Patiesības labad jāatzīst, ka sindroma pirmatklājējs ir polis Litinskis, kas jau 1953. gadā ziņoja par slimnieku ar arteriālu hipertensiju un hipokaliēmiju un adenomu virsnierē; pēc virsnieres ektomijas viņa slimnieks atveseļojās. Tā kā Litinska ziņojums bija poļu valodā, pārējai pasaulei tas palika nepamanīts – un nepamanīts arī Konnam, kas savus datus par līdzīgu slimnieku 1954. gadā publicēja 1955. gadā.
Lielai daļai pacientu ar terminālu slimību sastopams sāpju sindroms gan pašas slimības dēļ, gan nesen veiktas ķirurģiskas vai invazīvas procedūras dēļ. [1] Klīniski nozīmīgu sāpju pieaugums novērojams senioriem apmēram pēdējos četrus dzīves mēnešus. Tāpēc nozīmīgi regulāri izvērtēt sūdzības par sāpēm, lai agrīni tās mazinātu un uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti. [2] Par sāpju pārvaldības principiem informē onkoloģe ķīmijterapeite Dr. Līga Keiša–Ķirse.
Narratīvs pārskats liecina, ka GLP-1 receptoru agonistu lietošana pieaugušajiem ar aptaukošanos un/vai 2. tipa cukura diabētu (T2D) ir saistīta ar paaugstinātu uzturvielu deficīta risku — īpaši D vitamīna, dzelzs un B grupas vitamīnu trūkumu. Tas uzsver nepieciešamību regulāri izvērtēt uzturvielu statusu pacientiem, kuri saņem šo terapiju.
Ikgadējā starptautiskā Reto slimību diena Latvijā šogad izvērsīsies Reto slimību mēnesī, kurā rīkos gan informatīvu kampaņu mēneša garumā, gan “Reto slimību forumu 2026”, kas šogad pulcēs pašmāju un ārvalstu ekspertus.
Zema blīvuma lipoproteīna holesterīnam (ZBLH) ir pierādīta kauzāla loma aterosklerozes progresijā un kardiovaskulāro risku pieaugumā. Pēdējo gadu laikā uzkrātie pierādījumi nepārprotami apstiprina, ka ZBLH samazināšana ir tieši saistīta ar kardiovaskulāro notikumu riska mazināšanu, turklāt ieguvums ir proporcionāls gan samazinājuma apmēram, gan terapijas ilgumam. Tas ir veidojis mūsdienu pieeju hiperholesterinēmijas ārstēšanā, ko raksturo trīs pamatprincipi — mērķtiecība, savlaicīgums un ilgtermiņa noturība.
Akūts vidusauss iekaisums ir vidusauss gļotādas iekaisums, kas skar bungdobumu, aizauss kaula šūnas un Eistāhija (tuba auditiva) kanālu. Biežākais akūta vidusauss iekaisuma cēlonis ir infekcija, kas vidusausī parasti nonāk no aizdegunes caur Eistāhija kanālu. Iekaisuma procesā veidojas tuba auditiva disfunkcija, kas rada vienvirziena vārstules efektu — inficētais sekrēts iekļūst vidusausī, bet tūska kanālā neļauj nodrošināt pilnvērtīgu drenāžu un ventilāciju.
