Par diurētiskiem līdzekļiem sauc vielas, kas nierēs pastiprina urīna veidošanos un izdalīšanos no organisma un samazina šķidruma daudzumu audos un serozajos dobumos. Tie kavē arī nātrija, hlora un citu jonu – un līdz ar to arī ūdens – atpakaļuzsūkšanos nierēs. [10] Līdzekļi ar šādām īpašībām lietoti jau no medicīnas pirmsākumiem, jo sirds mazspējas tūskas un citas izcelsmes tūskas ir tikpat senas kā cilvēce. Senos laikos šim nolūkam izmantoja dabas līdzekļus, bet līdz ar medicīnas attīstību līdzekļu klāsts paplašinājies. 4. raksts sērijā “Kardioloģijas stūrakmeņi”
No ikdienā nediagnosticētajiem sekundārās hipertensijas variantiem, šķiet, biežākie ir tie, kas saistās ar primāro hiperaldosteronismu jeb Konna sindromu. Patiesības labad jāatzīst, ka sindroma pirmatklājējs ir polis Litinskis, kas jau 1953. gadā ziņoja par slimnieku ar arteriālu hipertensiju un hipokaliēmiju un adenomu virsnierē; pēc virsnieres ektomijas viņa slimnieks atveseļojās. Tā kā Litinska ziņojums bija poļu valodā, pārējai pasaulei tas palika nepamanīts – un nepamanīts arī Konnam, kas savus datus par līdzīgu slimnieku 1954. gadā publicēja 1955. gadā.
Angiotenzīna receptoru blokatori ir efektīvi antihipertensīvie medikamenti un pārsvarā ļoti labi panesami. Lielos nejaušināta iedalījuma pētījumos pierādīts, ka angiotenzīna receptoru blokatori ir efektīvi līdzekļi ne tikai arteriālās hipertensijas ārstēšanā, bet arī tādu saslimšanu kā diabētiska nefropātija, hroniska sirds mazspēja vai sirds mazspēja pēc miokarda infarkta terapijā. Ārstējot hipertensiju, angiotenzīna receptoru blokatori var būt vai nu pirmās izvēles medikamenti, vai arī tos var pievienot vēlākā ārstēšanas posmā.
β adrenoblokatori pieder XX gadsimta medicīnas zinātnes ievērojamākajiem sasniegumiem, tie ir viens no kardioloģijas stūrakmeņiem. Pasaulē sintezēts vairāk par simt savienojumiem ar β adreno receptorus bloķējošām īpašībām. Šīs grupas preparāti ir daudzveidīgi gan pēc darbības spektra, gan pēc lietojuma, gan pēc darbības ilguma un zāļu formas.
Koronārā sirds slimība (KSS) ir viens no galvenajiem saslimstības un mirstības iemesliem visā pasaulē. 2010. gadā kardiovaskulārās slimības (KVS) tika novērtētas kā galvenais mirstības iemesls attīstītajās valstīs. [1] Koronāro sirds slimību pacientu rehabilitācija un sekundārā profilakse samazina kardiovaskulāro mirstību par vidēji 20–30%, galvenokārt pēc pārciesta miokarda infarkta. [2] Koronāro artēriju revaskularizācija jāapvieno ar adekvātu sekundāro profilaksi: optimālu medikamentozo terapiju, riska faktoru kontroli, dzīvesveida maiņu, kas nozīmē regulāras fiziskās aktivitātes, veselīgu uzturu, smēķēšanas pārtraukšanu.
Latvijā gandrīz pusei iedzīvotāju ir paaugstināts arteriālais asinsspiediens. Visu aizvadīto gadsimtu meklēti līdzekļi arteriālā asinsspiediena normalizācijai. Redzamākie panākumi gūti piecdesmitajos gados, kad šim mērķim tika lietoti diurētiskie līdzekļi, tomēr tiem ir vērā ņemami trūkumi. Būtisku risinājumu piedāvāja angiotenzīnu konvertējošā enzīma (AKE) inhibitori. Pirmais šīs grupas preparāts kaptoprils medicīnas praksē ienāca 1975. gadā, pēc trim gadiem nākamais – enalaprils. Šodien pazīstami vairāk nekā desmit AKE inhibitoru grupas preparāti. Latvijā reģistrēti 10 monopreparāti un 9 kombinētie ar diurētiskiem līdzekļiem un kalcija antagonistiem. [1; 5; 7]
Ļoti grūti aptvert visus aspektus un informācijas apjomu par visbiežāko sirds ritma traucējuma veidu – priekškambaru mirdzēšanu. Jau vairāk nekā simt gadu pagājuši kopš pirmās publikācijas par šo tēmu, tikpat ilgi praksē lieto antiaritmiskos līdzekļus. Tomēr, lai arī zināšanas paplašinās un padziļinās, problēmu loks, kas saistīts ar šo patoloģiju, nebūt nesašaurinās. Nemainīgs palicis terapijas pamatmērķis – samazināt aritmijas epizožu biežumu, klāt nākuši jauni mērķi – samazināt mirstību un hospitalizāciju biežumu.
Cilvēki ar raksturīgām miega apnojas pazīmēm aprakstīti jau IV gadsimtā pirms mūsu ēras, Maķedonijas Aleksandra laikā. Tie bija Heraklijas (Heracleia in Pontus) un Sirenas (Cyren) valdnieki Dionīss un Magas. Taču daudzie šīs slimības ziņojumi XIX gs. un XX gs. sākumā lika pamatus obstruktīvas miega apnojas sindroma (OMAS) pētniecībai. Pirmo reizi OMAS plaši aprakstīts 1965. gadā, kad to vairāk pazīst kā Pikvika sindromu, un kopš tā laika strauji attīstījušās slimības diagnostikas un ārstēšanas metodes. [1]
Eiropas Savienībā ir vismaz 15 miljoni (~2% populācijas) sirds mazspējas (SM) slimnieku, bet ASV ir 5 miljoni SM slimnieku, turklāt ik gadu šāda diagnoze tiek noteikta vēl pusmiljonam iedzīvotāju. SM biežums progresīvi pieaug, kļūstot par galveno saslimstības un mirstības iemeslu veciem cilvēkiem. Vecu SM pacientu ārstēšana sagādā grūtības tāpēc, ka lielos klīniskos pētījumos veci cilvēki pārsvarā netiek iekļauti, līdz ar to veciem cilvēkiem nav iespējas saņemt pierādījumos balstītu ārstēšanu. Turklāt, ņemot vērā blakusslimības un ar vecumu saistīto riska pieaugumu, veci pacienti retāk saņem specializētu intervencionālu vai ķirurģisku ārstēšanu.
Līdz šim labāk vai sliktāk antikoagulanti ir lietoti trombozes profilaksei, cita lieta, ka tie ir lietoti daudz par maz un tāpēc joprojām gan stacionārā, gan ambulatori nomirst daudz cilvēku, kuri varētu nenomirt, ja vairāk lietotu antikoagulantus. Varfarīns kopš 1950. gadu sākuma ir bijis antikoagulantu “zelta standarts”, bet šā medikamenta lietošana ir apgrūtinoša. Šobrīd pasaules medicīnā ienāk jauni perorālie antikoagulanti, kas ir vieglāk lietojami un droši medikamenti. Par šo jauno antikoagulantu nozīmi un vietu Latvijas medicīnā diskutē augstas klases profesionāļi.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Mācību grāmata tapusi profesora Andra Jumtiņa redakcijā - gandrīz desmit gadu pēc pirmā izdevuma jaunajā grāmatā aktualizētas zināšanas par balsta un kustību aparāta traumatoloģiju un biežāk sastopamajām ortopēdiskajām slimībām, papildināts autoru loks un iekļautas jaunas nodaļas. Grāmata izdota arī elektroniskā formātā.
