Pētījumā Global Burden of Disease study (2010) uzsvērts, ka ik gadu divi miljoni cilvēku mirst hiperholesterinēmijas dēļ un vairāk nekā deviņi miljoni — paaugstināta asinsspiediena dēļ. Tā kā šie riska faktori ir savstarpēji cieši saistīti, var teikt, ka tas praktiski divkāršo kardiovaskulāro slimību (KVS) risku. Ja samazinātu šos riska faktorus, būtiski mazinātos mirstība no KVS. [1]
2017. gada beigās tika prezentētas ACC/AHA (American College of Cardiology/American Heart Association) paaugstinātā asinsspiediena klīniskās vadlīnijas. [1] ASV zinātniskā darbība medicīnas jomā neapšaubāmi ietekmē slimību ārstēšanu un diagnostiku visā pasaulē.
Pirmo reizi stenokardiju (angina pectoris) 1772. gadā aprakstīja Heberdens (Heberden), raksturojot sindromu ar žņaugšanas un trauksmes sajūtu krūtīs, īpaši saistībā ar slodzi. Tomēr šā sindroma etioloģija tolaik nebija skaidra.
Otrā tipa cukura diabēts ir kļuvis par vienu no galvenajiem iedzīvotāju veselību apdraudošajiem faktoriem 21. gadsimtā. Epidēmijas raksturu nosaka gan ārējās vides faktori un dzīvesveids, piemēram, aptaukošanās, neveselīgs uzturs, fizisko aktivitāšu trūkums, gan nelabvēlīga iedzimtība.
Sirds mazspēja ir viena no mūsdienu sabiedrības lielākajām problēmām. Pieaugot iedzīvotāju vidējam dzīves ilgumam un uzlabojoties sirds slimību diagnostikai un ārstēšanai, pieaug arī sirds mazspējas izplatība.
Aizvien pieaugošā mirstība no sirds—asinsvadu sistēmas slimībām liek pievērsties šo slimību risku mazināšanai. Rakstā apkopotas medikamentu grupas, kam pierādīta kardiovaskulāro (KV) notikumu riska mazināšana, un šis apkopojums ļauj dažus no šiem medikamentiem aplūkot jaunā skatījumā.
Paaugstināts asinsspiediens ir nozīmīgs riska faktors sirds—asinsvadu sistēmas slimībām: koronārai sirds slimībai (KSS), sirds mazspējai (SM), smadzeņu asinsvadu slimībām, perifēro artēriju slimībai, mirdzaritmijai. Rakstā skats uz arteriālo hipertensiju vēsturiskā griezumā, iezīmējot uzdevumus nākotnei.
Akūts miokarda infarkts ar vai bez ST segmenta elevācijas ir bieža un viena no svarīgākajām akūtajām situācijām kardioloģijā ar augstu mirstības risku. Tā ārstēšana strauji attīstījusies pēdējā desmitgadē, vērojams, ka pacienti pie ārsta dodas savlaicīgāk. Tomēr, lai mazinātu pacientu mirstību un darbnespēju pēc infarkta, svarīga pareiza savlaicīga miokarda infarkta komplikāciju pārvaldība.
Stabilas koronāro artēriju slimības kontroles mērķis ir samazināt simptomus un uzlabot prognozi. Uzsvars tiek likts uz dzīvesveida paradumu maiņu, riska faktoru kontroli, ar pierādījumiem pamatotu farmakoloģisko terapiju un pacientu izglītošanu.
Aortas vārstuļa stenoze (AVS) ir visbiežākais kreisā kambara izejas trakta obstrukcijas iemesls bērniem un pieaugušajiem. [1] AVS ir biežākā iegūtā vārstuļu slimība Eiropas un Ziemeļamerikas reģionā. [2] Smagas simptomātiskas AVS slimnieka dzīves kvalitāte ir slikta, un, parādoties simptomiem, piecu gadu dzīvildze paredzama tikai 15—50 %. [2]
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
