Viens no klasiskākajiem pacientiem kardiologa un arī ģimenes ārsta praksē ir cilvēks ar sāpēm krūtīs vai elpas trūkumu. Izvērtējot kardiovaskulārā riska profilu, pacienta sūdzības un citus faktorus, pacients tiek nosūtīts uz papildu izmeklējumiem, lai diagnosticētu vai izslēgtu kardiālas patoloģijas, piemēram, koronāru sirds slimību, ar mērķi iespējami ātrāk sākt ārstēšanu, uzlabot pacienta dzīves kvalitāti un svarīgākais — izglābt dzīvību.
“No ātriju fibrilācijas nav jābaidās, tas nav pasaules gals!” — tāds secinājums izveidojas sarunā ar kardiologu prof. Oskaru Kalēju. Jo ātrāk sākam slimību kontrolēt, jo mazākas iespējas tai attīstīties. Šajā rakstā atgādinām, cik ļoti svarīga ikdienas klīniskajā praksē ir tādu blakusslimību kā arteriāla hipertensija, metaboliskais sindroms, cukura diabēts un nieru slimība kontrole un uzraudzība.
Kad mūsu aprūpē nonāk pacients ar sūdzībām, kas saistītas ar paātrinātu sirdsdarbību, vai arī paši esam konstatējuši pacientam paātrinātu sirdsdarbību, ir jānosaka tahikardijas iespējamais cēlonis un jāvienojas par piemērotāko terapiju.
Tiek izskatīti ieguvumi antihipertensīvai terapijai ar trīs vai četru zāļu kombināciju zemās devās sākotnējā arteriālās hipertensijas pārvaldībā. Lai novērtētu šādas kombinētās terapijas efektivitāti un drošumu, tika apkopoti dati no nejaušināti kontrolētiem pētījumiem visā pasaulē.
Esenciālas jeb primāras arteriālas hipertensijas (AH) sastopamības rādītājs ir ļoti augsts, turklāt tā izraisa nopietnas kardiovaskulāras komplikācijas, palielina mirstību un ir cēlonis pārejošai un pastāvīgai invaliditātei. [1] Rakstā sniegtas atziņas no pētījuma par asinsspiediena farmakoloģisko ārstēšanu Latvijā: ar pacientu saistīto rezultātu novērtējums.
Kardiovaskulārās slimības veido nozīmīgu slogu un ir būtisks nāves cēlonis pacientiem ar onkoloģiskām slimībām. [4; 11] Līdz ar jaunu efektīvu medikamentu ienākšanu ļaundabīgo audzēju ārstēšanā ir izdevies sasniegt ievērojamus rezultātus pacientu dzīvildzes pagarināšanā un audzējspecifiskās mirstības mazināšanā. Šajā pacientu populācijā ar laiku ir vērojama tendence kardiovaskulārās mirstības pārsvaram gan līdz ar pacientu vidējā vecuma pieaugumu, gan saistībā ar terapijas kardiotoksisko ietekmi. [2; 10]
Fiziskās slodzes tests ar EKG jeb veloergometrija joprojām ir Latvijā visplašāk lietotā un vieglāk pieejamākā izmeklēšanas metode gan sākotnējā koronārās sirds slimības (KSS) diagnostikā, gan arī tās smaguma pakāpes izvērtēšanā. Slodzes tests izmantojams arī pacientu tālākai apsekošanai, kad ir sākta KSS ārstēšana. Tas ir jutīgāks un specifiskāks nekā miera stāvokļa EKG, lai noteiktu miokarda išēmiju. [1]
Janvāra beigās Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra speciālisti sadarbībā ar Barselonas Universitātes slimnīcu veica Latvijā divas unikālas sirds operācijas un organizēja semināru, kur savā pieredzē dalījās Eiropas labākie sirds ķirurgi, kuri specializējušies hipertrofiskās kardiomiopātijas ķirurģiskajā ārstēšanā - profesors <em>Eduard Quintana</em> un profesors <em>Carlos A. Mestres</em>.
Pasaulē ātriju fibrilācija ir visbiežākā aritmija pieaugušo vecumā, tomēr, lai gan pētījumu klāsts ir plašs, tā vēl aizvien paliek neatklāta. Vairāk neskaidru jautājumu ir tieši par pacientiem netipiskā vecumā: jauniem pieaugušajiem līdz 45 gadu vecumam, pusaudžiem un bērniem. Epidemioloģiskajos pētījumos ātriju fibrilācijas sastopamības biežums pacientiem, kas jaunāki par 40 gadiem, ir < 0,1 %, biežāk vīriešiem.
Septiņdesmit divus gadus vecs kungs pēc pārslimota Covid–19 ierodas pie ārsta ar sūdzībām par vājumu, samazinātu slodzes panesību, diskomfortu krūtīs, trauksmes epizodēm un miega traucējumiem. Pēdējo reizi pie ārsta bijis pirms septiņiem gadiem, lai iegūtu medicīnisko izziņu transportlīdzekļa vadīšanai. Zināms, ka pēdējā gada laikā niktūrija un epizodiski skeleta sāpes, kuras kļūst biežākas un ilgākas.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
