Pagājušā gada vasaras beigās Eiropas Kardioloģijas biedrība (ESC) izdeva jaunas vadlīnijas koronāro sirds slimību diagnostikai un terapijai. Šajās vadlīnijās vairs netiek lietots termins “stabila koronāro artēriju slimība” (stable CAD), bet gan “hroniski koronārie sindromi” (chronic coronary syndromes, CCS).
PVO dati liecina, ka ar arteriālu hipertensiju 2015. gadā slimoja apmēram 1,13 miljardi pasaules iedzīvotāju. Hipertensija konstatēta katram ceturtajam vīrietim un katrai piektajai sievietei.
Lai cīnītos ar augstiem sliktā holesterīna skaitļiem analīžu lapiņā un novērstu nevēlama kardiovaskulāra notikuma risku pacientam nākotnē, pirmais ir dzīvesveida modifikācija — sportiskas aktivitātes, svara mazināšana, veselīgs uzturs.
Sirds vārstuļu kaites ir viena no izplatītākajām sirds slimību grupām visā pasaulē: katru gadu vairāk nekā 500 tūkstošiem cilvēku tiek veikta viena vai otra veida sirds vārstuļu kaites ķirurģiska korekcija. Latvijā ik gadu vairāk nekā sešiem simtiem cilvēku tiek veikta sirds operācija, kad tiek nomainīts vai salabots kāds vai vairāki sirds vārstuļi, un šim skaitlim proporcionāli ik gadu ir tendence pieaugt.
Vārstuļu slimības ir viens no biežākajiem sirds mazspējas attīstības iemesliem pēc koronāras sirds slimības un arteriālas hipertensijas, kas tomēr ir visbiežākie iemesli. Savukārt sirds mazspēja ar progresējošu sirds dobumu remodelāciju/dilatāciju var būt iemesls sekundārai vārstuļu nepietiekamībai to fibrozo gredzenu dilatācijas dēļ.
Kardiologa praksē arteriālā hipertensija ir izaicinājums, jo diagnoze parasti netiek noteikta savlaicīgi. Bieži hipertensija ir asimptomātiska un lielākā daļa pacientu par to pat nenojauš. Pasaulē arteriālā hipertensija ir viens no visbiežākajiem kardiovaskulārās saslimstības un nāves iemesliem.
Sirds mazspēja (SM) ir arvien straujāk pieaugoša visas sabiedrības veselības problēma, ar ko ikdienā saskaras praktiski visu specialitāšu ārsti. Pētījumos pierādīts, ka 40 gadu vecumā risks tās attīstībai ir vienam no pieciem. Raksta mērķis nav aptvert visu, kas saistīts ar SM, bet nedaudz kliedēt mītus un maldus, kas uzklausīti, ārstējot pacientus ar SM.
Ģimenes hiperholesterinēmija (ĢH) ir biežākā autosomāli dominantā ģenētiskā slimība ar agrīnu letālu iznākumu pieauguša cilvēka vecumā. To raksturo augsts kopējā holesterīna (KH) un zema blīvuma lipoproteīnu holesterīna (ZBLH) līmenis asinīs. Laikus neatpazīta un neārstēta ĢH veicina agrīnu aterosklerozes attīstību (prevalējoši koronārajās artērijās) un ievērojami palielina kardiovaskulāro notikumu risku.
Akūts miokarda infarkts (AMI) grūtniecības laikā per se ir akūts stāvoklis, kad jāveic neatliekami dzīvību glābjoši pasākumi, īpaši tāpēc, ka tiek apdraudēta gan mātes, gan bērna dzīvība. Vispārējā populācijā koronāro artēriju slimības sastopamība reproduktīvā vecuma sievietēm ir maza, tomēr grūtniecības laikā AMI attīstības risks palielinās 3—4 reizes.
Nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu — labs kardioprotekcijas raksturojums. Ar vienu šāvienu medikaments veic pamatfunkciju, ar otru — pasargā no nelabvēlīga kardiovaskulāra iznākuma.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Mūsdienās sievietes nereti plāno grūtniecību vēlākā vecumā, kad biežāk sastopamas arī deģeneratīvas locītavu slimības, [1] tomēr gūžas locītavas patoloģijas arvien biežāk diagnosticē arī jaunām sievietēm reproduktīvā vecumā. Iemesli — agrīna iedzimtu un jaunības skeleta slimību atklāšana, aktīvs dzīvesveids un pieaugošais pirmās grūtniecības vecums. Rezultātā jārisina jautājumi par gūžas locītavas slimību ietekmi uz grūtniecību un par optimālu ārstēšanas laiku sievietēm, kuras plāno bērnu.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
