2021. gada Eiropas Urologu asociācijas seksuālās un reproduktīvās veselības vadlīnijās erektilā disfunkcija (ED) definēta kā pastāvīga nespēja nodrošināt un uzturēt dzimumakta veikšanai nepieciešamo erekciju. [1] Slimība skar gandrīz 40 % vīriešu pēc 40 gadu vecuma un vairāk nekā 50 % pēc 60 gadu vecuma. [2] Šī disfunkcija nopietni ietekmē psihosociālo veselību un izteikti pasliktina dzīves kvalitāti.
Ņemot vērā, ka priekškambaru mirdzēšanas pacients kļūst arvien jaunāks, arī antikoagulantu patēriņš pacientu vidū aug. Lai no šīs medikamentu grupas izgūtu labāko iespējamo klīnisko efektu, svarīga ir to atbilstīga ordinēšana un pacienta izglītošana.
Bērnu slimnīcā pieejamā hibrīdoperāciju zāle ir modernākā Baltijā Tajā, apvienojot vairākas sirds ķirurģijā plaši izmantotas tehnoloģijas, tiek veiktas vairāk nekā 30 dažāda veida sirdskaišu operācijas. Aktuālākais jauninājums ir jaunākās paaudzes digitālais angiogrāfs.
Posturālas ortostatiskas tahikardijas sindroms (POTS) pirmo reizi atzīts 1993. gadā, pateicoties neirologam Filipam Lovam (Philip Low) un viņa kolēģiem. [1] Rakstā apkopota informācija par POTS un par nepamatotu sinusa tahikardiju, kad sirds frekvence nav proporcionāla fiziskā, emocionālā vai farmakoloģiskā stresa līmenim.
Lai cik liels ir progress ārstēšanas iespējās, sirds mazspējas pacientu skaits pieaug visā pasaulē. Mēs labāk ārstējam sirds slimības, arī mūsu pacientu vecums pieaug. Attīstītajās valstīs sirds mazspēja ir 1—2 % pieaugušo, bet vecumā pēc 70 gadiem — 10 %.
Arteriālā hipertensija (AH) ir sarežģīta slimība, kurā iesaistītas vairākas orgānu sistēmas, tomēr vienlaikus arī viens no modificējamiem riska faktoriem kardiovaskulārām slimībām, kas ir galvenais mirstības cēlonis Latvijā kā sievietēm, tā vīriešiem.
Kardiovaskulārā riska atpazīšana, korekta novērtēšana un mērķtiecīga rīcība, lai jau primārajā profilaksē nepieļautu akūtu kardiovaskulāru notikumu attīstību, ne vienmēr ir viegls uzdevums.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visplašākā ilglaicīgā aritmija pieaugušajiem, kura cieši saistīta gan ar ievērojamu dzīves un darba kvalitātes pasliktināšanos, gan ar risku smagas slimības attīstībai. Tāpēc svarīgi pārzināt PM jeb ātriju fibrilācijas simptomātiku, pieeju sijājošajai diagnostikai, terapijai un notikumu profilaksei.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) jeb ātriju fibrilācija ir samērā kompleksi pārvaldāma slimība, tāpēc nebūs melots, ka šo pacientu pārvaldība var būt izaicinošs uzdevums gan kardiologa, gan ģimenes ārsta praksē, īpaši, ja “komplektā” nāk buķete ar blakusslimībām un kaitīgiem ieradumiem.
Sirds mazspēja Latvijā līdzīgi kā citviet pasaulē ir aktuāla problēma, un tās izplatība pieaug līdz ar vecumu — statistika liecina, ka Eiropā vecumgrupā līdz 65 gadiem sirds mazspēja ir ~ 1 % iedzīvotāju, bet 75—85 gados jau 7 %!
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
