Vecāka gadagājuma pacienti ir īpaša pacientu grupa, kuras aprūpē jāņem vērā ne tikai organismā notiekošo procesu vecuma izmaiņas, bet arī iespējamās blakusslimības un īpatnības. Lai iezīmētu iespējamās īpatnības, vecākiem pacientiem ārstējot hipertensiju un sirds mazspēju, literatūras apskatā apkopojām jaunākos pētījumus par šo tēmu.
Sirds saistaudi pēc bojājuma pārvēršas kaulvielu producējošās šūnās. Šis atklājums izskaidro, kāpēc dažiem cilvēkiem, kam bijis sirds bojājums, attīstās abnormāli kalcija depozīti sirds sieniņā un/vai vārstuļos. Atklāts, ka sirds kalcifikāciju var apturēt, bloķējot enzīmu, kas regulē kaulu mineralizāciju.
Iepriekšējā Doctus numurā publicējām rakstu par mikrovaskulāru stenokardiju, šajā turpinām stāstu par mazāk tipiskiem stenokardijas variantiem, šoreiz uzmanības centrā — vazospastiska un Princmetāla jeb variablā stenokardija.
Pēdējos gados strauji aktualizējies jautājums par ne–aterosklerotiskas izcelsmes koronāro asinsvadu patoloģijām, kas izraisa stenokardiju, jo 10—30 % pacientu, kas sūdzas par stenokardītiskām sāpēm krūtīs, vizualizējot asinsvadus, nozīmīgi sašaurinājumi epikardiālajās artērijās netiek atrasti.
Pēdējos 20 gados ātriju fibrilācijas (ĀF) sastopamība būtiski pieaugusi, to konstatē vidēji 2 % populācijas. [1] Šajā rakstā uzsvērta asimptomātiskas ātriju fibrilācijas nozīme, izplatība un ieteikumi pacientu aprūpē.
Aritmijas ir tēma, par ko daudz būtu jārunā gan to dažādo veidu dēļ, gan izpausmju, gan klīniskā nozīmīguma dēļ. Aritmijas mēdz būt viltīgas un ne vienmēr viegli diagnosticējamas. Bieži vien pacientam var nebūt gandrīz nekādu sūdzību (vai tās netiek uztvertas kā būtiskas, tāpēc noklusētas), palpējot jūtams normāls, ritmisks pulss.
Stabila slodzes stenokardija ir viena no koronārās sirds slimības formām: akūts vai hronisks, atgriezenisks vai neatgriezenisks išēmisks miokarda bojājums, kas rodas koronāro asinsvadu patoloģijas dēļ, to rada neatbilstība starp koronāro asins piegādi un miokarda metaboliskajām prasībām.
Diabētiska kardiomiopātija ir cukura diabēta izraisīta sirds strukturāla un funkcionāla slimība, kam raksturīga lipīdu akumulācija kardiomiocītos, miokarda fibroze un pastiprināta kardiomiocītu bojāeja, kas izraisa kreisā kambara (KK) remodelāciju un hipertrofiju ar diastoliskās un sistoliskās funkcijas samazināšanos; šīs izmaiņas nav saistāmas ar koronāru sirds slimību, arteriālo hipertensiju vai sirds vārstuļu slimībām. [1; 2]
Horionkarcinoma ir gestācijas trofoblastiskās slimības paveids — ļaundabīgs audzējs, kam raksturīga agresīva izplatīšanās un agrīnas sistēmiskas metastāzes.
PVO dati liecina, ka pasaulē apmēram 40 % pieaugušo cieš no paaugstināta asinsspiediena, [21] tā sastopamība pieaug proporcionāli vecumam, tāpēc sagaidāms, ka arteriālā hipertensija (AH) nebūs pacienta vienīgā kaite.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
