Nekontrolēta arteriālā hipertensija saistīta ar paaugstinātu nevēlamu kardiovaskulāru iznākumu risku un nāvi. Atšķirībā no ASV un Ķīnas, Eiropā pieņemts lielākajai daļai pacientu antihipertensīvo terapiju sākt uzreiz ar kombinētu preparātu. Šobrīd pastāv stingri pierādījumi pašreizējo Eiropas vadlīniju rekomendācijām, lai uzlabotu līdzestību un sasniegtu veiksmīgāku asinsspiediena kontroli.
Pētījums atklāj, ka gados jauniem pieaugušajiem, kuri ziņoja par lielāku stresu pusaudžu vecumā, bija augstāks asinsspiediena, aptaukošanās un citi kardiometabolisku faktoru risks.
Hroniska sirds mazspēja ir slimība, kuras sastopamības rādītājs pieaugušiem pacientiem Eiropā ir 1—2 %. [4] Palielinoties iedzīvotāju vecumam, uzlabojoties ārstēšanas iespējām un sirds mazspējas pacientu dzīvildzei, pieaug arī galēji smagas (progresējušas) sirds mazspējas sastopamība. [7]
Pēdējās desmitgadēs antikoagulācijas iespējas nozīmīgi paplašinājušās, paverot vārtus tiešo perorālo antikoagulantu (TOAK) ērai trombembolisku notikumu profilaksē un ārstēšanā. Lai šos medikamentus ikdienas praksē lietotu atbildīgi, nepieciešamas zināšanas par to individuālajiem raksturlielumiem, riskiem un ieguvumiem.
Viegli kognitīvi traucējumi var būt demences prodroma stāvoklis. Retrospektīvā novērojumu pētījumā Kanādā tika novērtēts, vai kādam no šobrīd izmantotajiem antihipertensīvās terapijas medikamentiem piemīt arī no demences attīstības aizsargājošs efekts.
Cilvēkiem, kas inficēti ar Covid–19, ir palielināts risks saslimt ar sirds ritma traucējumiem, piemēram, priekškambaru mirdzēšanu.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Invazīvās kardioloģijas laboratorijā pirmo reizi Latvijā un Baltijā implantēta sirds vārstuļu atbalsta sistēma mazinvazīvā veidā, caur cirkšņa vēnu.
Koronārā sirds slimība jaunākā vecumā ir saistīta ar paaugstinātu demences, Alcheimera slimības un vaskulāras demences risku.
Arteriāla hipertensija (AH) joprojām ir pasaulē vadošais nāves iemesls, ap 10 % no visiem veselības aprūpes izdevumiem pasaulē mērķēti hipertensijas un tās komplikāciju pārvaldībai. Tā kā hipertensijas izraisītais veselības un ekonomikas slogs ir nopietns, šī slimība ir viena no prioritātēm sabiedrības veselības politikas izstrādē, lai uzlabotu kardiovaskulārās veselības situāciju pasaulē.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visbiežāk sastopamā aritmija pasaulē ar skaidri zināmu insulta risku. Mazāk atpazīta ir PM saikne ar kognitīvu disfunkciju un/vai demenci. Kaut arī pastāv pārklāšanās starp PM un kognitīvu traucējumu riska faktoriem, pierādīts, ka PM neatkarīgi paredz incidentas demences attīstību.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Mūsdienās sievietes nereti plāno grūtniecību vēlākā vecumā, kad biežāk sastopamas arī deģeneratīvas locītavu slimības, [1] tomēr gūžas locītavas patoloģijas arvien biežāk diagnosticē arī jaunām sievietēm reproduktīvā vecumā. Iemesli — agrīna iedzimtu un jaunības skeleta slimību atklāšana, aktīvs dzīvesveids un pieaugošais pirmās grūtniecības vecums. Rezultātā jārisina jautājumi par gūžas locītavas slimību ietekmi uz grūtniecību un par optimālu ārstēšanas laiku sievietēm, kuras plāno bērnu.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
