Neskatoties uz to, ka pēdējo 40 gadu laikā ir panākts ievērojams progress kardiovaskulāro slimību (KVS) diagnostikā un ārstēšanā, tās joprojām ir viens no vadošajiem invaliditātes un nāves cēloņiem gan Latvijā, gan citviet pasaulē. Pēc Pasaules veselības organizācijas (PVO) datiem 2022. gadā pasaulē gandrīz 20 miljoni cilvēku mira KVS dēļ, un gandrīz pusē no šiem nāves gadījumiem cēlonis bija koronārā sirds slimība (KSS) un akūts koronārs sindroms (AKS). [1; 2]
Bieži primārajā aprūpē konsultējam pacientus, kam ir dažādi sirds ritma traucējumi — gan akūti, gan hroniski. Aprēķināts, ka risks dzīves laikā attīstīties priekškambaru mirdzēšanai mainījies: “vienam no pieciem” audzis līdz “vienam no trim”, un tas nozīmē ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai jau tuvā nākotnē. Šajā numurā Dr. Jānis Pudulis, kardiologs ar plašu klīnisko pieredzi ritma traucējumu pacientu aprūpē, sniedz padomu kolēģiem sirds un ģimenes ārstiem.
Tiešās darbības orālie antikoagulanti (TOAK) – apiksabāns, rivaroksabāns, edoksabāns un dabigatrāns, ir plaši lietoti medikamenti, lai ārstētu pacientus ar priekškambaru mirdzēšanu un venozo trombemboliju. Ir svarīgi pārvaldīt TOAK lietošanu pacientiem, kuriem tiek veikta ķirurģiska vai neķirurģiska procedūra, lai samazinātu asiņošanas un trombembolijas risku.
Pacienti ar priekškambaru mirdzēšanu (PM) var piedzīvot išēmisku insultu neskatoties uz antikoagulantu terapiju. Šajā pētījumā skaidrots, vai perorālu antikoagulantu pārtraukšana PM pacientam saistīta ar paaugstinātu rekurenta išēmiska insulta risku.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Intracerebrāla hemorāģija (ICH) ir nāvējošākais no insulta veidiem un mirstības rādītāji ir īpaši augsti starp ICH, kas saistīti ar antikoagulantu lietošanu. Līdz šim nav pētīts, vai pastāv konkrēta laika loga atkarīgs ārstēšanas efekts “no durvīm līdz ārstēšanai” (door–to–treatment, DTT) klīniskajā praksē.
Pēdējās desmitgadēs antikoagulācijas iespējas nozīmīgi paplašinājušās, paverot vārtus tiešo perorālo antikoagulantu (TOAK) ērai trombembolisku notikumu profilaksē un ārstēšanā. Lai šos medikamentus ikdienas praksē lietotu atbildīgi, nepieciešamas zināšanas par to individuālajiem raksturlielumiem, riskiem un ieguvumiem.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visbiežāk sastopamā aritmija pasaulē ar skaidri zināmu insulta risku. Mazāk atpazīta ir PM saikne ar kognitīvu disfunkciju un/vai demenci. Kaut arī pastāv pārklāšanās starp PM un kognitīvu traucējumu riska faktoriem, pierādīts, ka PM neatkarīgi paredz incidentas demences attīstību.
Pētījuma autori ziņo, ka līdz šim nav skaidrots, kāda taktika pacientiem ar ātriju fibrilāciju pēc išēmiska insulta piemērojama no klīniskās efektivitātes viedokļa – agrīna vai vēlīna.
Pasaulē ātriju fibrilācija ir visbiežākā aritmija pieaugušo vecumā, tomēr, lai gan pētījumu klāsts ir plašs, tā vēl aizvien paliek neatklāta. Vairāk neskaidru jautājumu ir tieši par pacientiem netipiskā vecumā: jauniem pieaugušajiem līdz 45 gadu vecumam, pusaudžiem un bērniem. Epidemioloģiskajos pētījumos ātriju fibrilācijas sastopamības biežums pacientiem, kas jaunāki par 40 gadiem, ir < 0,1 %, biežāk vīriešiem.
Kā ārsts runā ar pacientu, ja ātriju fibrilācijas gadījumā ir jāsāk terapija ar antikoagulantu? Kā (un vai) ārsts lēmuma pieņemšanā iesaista pacientu? Mūsdienās izvēle svārstās divos virzienos: varfarīns vai tiešie orālie antikoagulanti (TOAK).
Ilgtermiņa antikoagulantu lietošana nepieciešama, lai novērstu insulta risku pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Kā viena no pētījumu aktualitātēm ir antikoagulantu lietošanas drošums un efektivitāte ļoti vecu pacientu (80 gadi un vairāk) grupā.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visbiežākā aritmija pieaugušajiem. Tās pašreizējā izplatība ir 2—4 % un nākotnē tikai palielināsies. PM pieckārt palielina risku insulta attīstībai.
Varfarīns un tiešas darbības orālie antikoagulanti indicēti trombembolisku notikumu ārstēšanai un profilaksei, taču pastāv arī nopietni asiņošanas riski. Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot asociāciju starp neārstētu, sadzīvē iegūtu elpceļu infekciju un asiņošanas biežumu antikoagulantu lietotāju vidū.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
Latvijā veiksmīgi noslēdzies Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas pilotprojekts “Sirds un asinsvadu slimību pacientu diagnostikas un ārstēšanas uzlabošana”, kura ietvaros no 2024.gada decembra līdz 2026.gada martam tika ieviesta mērķēta ģenētiskā testēšana pacientiem ar smagu hiperlipidēmiju un aizdomām par ģimenes hiperholesterinēmiju (ĢH) jeb iedzimtu ļoti augstu holesterīna līmeni. Projekta realizētāji aicina turpināt testēšanu pacientiem ar augstu holesterīnu.
Mentālā veselība ir garīgās labsajūtas stāvoklis, kas ļauj cilvēkam tikt galā ar dzīves stresu, realizēt savas spējas, labi mācīties un strādāt, kā arī dot ieguldījumu sabiedrībā — tā definē Pasaules Veselības organizācija (PVO). [1] Šī definīcija uzsver, ka mentālā veselība nav tikai traucējumu neesamība, bet funkcionāla veselība dzīves kontekstā.
