Ārsta un pacienta savstarpējās attiecības ir tik sarežģītas, ka grūti tām nosaukt kaut ko līdzīgu – tā reiz rakstīja profesors Ilmārs Lazovskis. Vēl sarežģītākas šīs attiecības padara pacienta piederīgie, kas ne vienmēr ir empātiski līdzās pacientam, bet mēģina nostāties starp pacientu un ārstu. Svarīgākā tad ir saruna. Vārdi. Piedāvājam astoņas praksē nebūt ne retas situācijas.
Personālvadības pētījumi liecina, ka cilvēku apmierinātība ar darbu ir atkarīga no tiešā vadītāja. Doctus šoreiz vaicāja tiešajiem vadītājiem – kā viņi sadzīvo ar vadītāja lomu un kāds ir labs vadītājs? Visi uzrunātie ārsti–vadītāji ir vienisprātis: labs vadītājs ikdienas darbu prot noorganizēt tā, ka viss norisinās arī tad, ja paša nav klāt un neatkarīgi no apstākļiem.
Viņš ir prom jau gadu. Kopš 2012. gada aprīļa viņš strādā par virsārstu Betānijas slimnīcā Rūras ielejā Vācijā. Spožs profesionālis. Latvietis, kuram nav vienalga, kas notiek viņa valstī. Taču godīgi atzīst, ka nav varējis izcīnīt to, ko gribējis, kaut arī ir no cīnītājiem – divarpus gadu bijis Stradiņa slimnīcas arodbiedrības vadītājs. Torakālais ķirurgs Dr. med. ULDIS KOPEIKA runā aizrautīgi, ik pa brīdim iekaist – par novērotajām nejēdzībām.
“Tā ir pozitīva sāncensība, kas mūs visus tur pastāvīgā tonusā,” atzīst stacionāra “Gaiļezers” 10. nodaļas ķirurgs un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais speciālists ķirurģijā HARALDS PLAUDIS. Šā gada sākumā viņš piekrita darboties Austrumu slimnīcas konsultatīvajā un koordinējošajā Ārstniecības padomē ar norunu, ka viņam netiks liegta iespēja operēt. Jo ķirurģiju jūt kā sev vispiemērotāko, kā savu profesiju uz mūžu.
Latvijas Torakālo ķirurgu biedrības prezidents, VA LIC Tuberkulozes un plaušu slimību klīnikas Torakālās ķirurģijas nodaļas vadītājs Ints Siliņš ļoti lepojas ar savu pirmo un galveno darba vietu un uzskata, ka šeit izveidojusies brīnišķīga ārstu komanda. Viens no viņa profesionālajiem sapņiem – sākt plaušu transplantāciju Latvijā.
Kāda ir riska robeža un cena medicīnā? Uzdrīkstēšanās, profesionālais izaicinājums, gadiem rūpīga gatavošanās un prasmereaģēt neordināri? Trīs viedokļi par mācībām “pēc kaujas” un to, ko gaidīt tuvākajā nākotnē. Un, protams, par gandarījumu – līdzīgu amerikāņu filmu izskaņai: “We did it – mēs to paveicām!”
Sirds ķirurģijas rezidents MĀRTIŅŠ KALĒJS šā gada pavasarī kā viens no labākajiem jaunajiem ārstiem saņēma brāļu Zariņu studiju ceļojuma stipendiju, kas dāvāja viņam iespēju pusgadu praktizēt Lozannas klīnikā pie viena no Eiropā respektablākajiem ārstiem sirds un asinsvadu ķirurģijā.
Stradiņos dzimis, mežos audzis, Stradiņos mācījies un mūžu strādājis jeb SMS versijā arī tā savu biogrāfiju varētu izteikt Dr. med. MĀRTIŅŠ LIEPIŅŠ, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Vispārējās ķirurģijas centra 3. nodaļas vadītājs un slimnīcas 2006. Gada ārsts. Garākā versijā tas ir atskats uz gadiem. Uz pārliecību, kuru slīpējis gan laiks, gan notikumi, gan satiktie cilvēki.
Viņa labi atceras laiku pirms gada – to, cik vientuļa sajutās svešatnē, daudzmiljonu iedzīvotāju zemē. Ģimene, sirdij tuvie cilvēki gatavojās Ziemassvētku svinībām Latvijā, viņa – Amerikā. Tieši tur un tad viņa piedzīvoja piepildāmies profesionālo sapni – mācības prestižajā Meijo klīnikā. LAURA LOGINA, Latvijas Plastiskās un rekonstruktīvās mikroķirurģijas centra plastikas ķirurģe pusgadu pavadīja slavenajā Amerikas klīnikā, vācot teorijas bagāžu un veicot praktiskus eksperimentus, kas nepieciešami doktorantūrai, kuras tēma ir replantācijas.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu hipertensija, kas sākas līdz 45 gadu vecumam, ir saistīta ar augstāku kardiovaskulāro un nieru komplikāciju risku nekā vēlīna hipertensija.
