Nepietiekams miega ilgums saistīts ar Alcheimera slimību
Iespējams, ka miegs ir trūkstošais posms Alcheimera slimības izpratnē. Toksiskais proteīns, kas raksturīgs Alcheimera slimībai, bloķē miega dziļās fāzes, radot atmiņas pavājināšanos.
Iespējams, ka miegs ir trūkstošais posms Alcheimera slimības izpratnē. Toksiskais proteīns, kas raksturīgs Alcheimera slimībai, bloķē miega dziļās fāzes, radot atmiņas pavājināšanos.
ASV Neiroloģijas akadēmijas pārstāvji 2015. gada 15. aprīlī ir publicējuši pētījumu, kurā parāda, ka senioriem ar miega apnoju un krākšanu, kognitīvo spēju samazinājums var sākties vidēji par 10 gadiem agrāk, salīdzinājumā ar senioriem bez elpošanas traucējumiem miegā.
Pētījumā par smadzeņu novecošanos atklāja, ka vīriešu dzimums ir saistīts ar sliktāku atmiņu un mazāku hippokampusa apjomu indivīdiem ar normālu kognitīvo funkciju pētījuma sākumā. Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā JAMA Neurology.
Cilvēkiem, kuri guļ ilgāk par 8 stundām diennaktī ir paaugstināts insulta risks, secināts Kembridžā veiktā pētījumā. Šis risks dubultojas gados vecākiem cilvēkiem, kuri parasti guļ ilgāk nekā vidēji cilvēki. Tomēr pētnieki saka, ka vēl arvien ir neskaidrības par šo saistību un ir nepieciešami papildu pētījumi.
Vīnogās un zemesriekstos esošās sastāvdaļas var palīdzēt aizkavēt ar vecumu saistītu atmiņas pasliktināšanos, secināts pētījumā, kurš veikts Teksasā.
Lielā pētījumā pierādīts, ka daži bieži lietotie medikamenti ar antiholīnerģisku efektu augstā devā vai lietojot ilgstoši, nozīmīgi paaugstina demences, tai skaitā, Alcheimera slimības, attīstības risku.
Fiziskās aktivitātes var palīdzēt cilvēkiem ar Parkinsona slimību uzlabot līdzsvaru, spēju pārvietoties un dzīves kvalitāti kopumā, pat tad, ja nesamazinās kritienu risks, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā Neurology.
Jauns, dinamisks novērtēšanas rīks, kas palīdz novērtēt atveseļošanos pēc smadzeņu traumām. Tests ir izmantojams arī pacientiem, kuri cieš no progresējošiem stāvokļiem, piemēram, demences. Tests ir izstrādāts neiropsiholoģijas klīnikā Leičesteras universitātē.
Pētījumā pierādīta cieša saistība starp smagu, neārstētu obstruktīvu miega apnoju un risku attīstīties rezistentai hipertensijai, neskatoties uz adekvāti lietotiem antihipertensīviem medikamentiem.
Kanādā veiktā pētījumā ar vairāk nekā 8500 pacientiem apstiprināta saistība starp obstruktīvu miega apnoju un cukura diabēta attīstību. Šis pētījums apstiprināja mazākos pētījumos pierādīto saistību.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.