Sievietēm ar garāku reproduktīvo periodu bija paaugstināts demences risks vecumdienās, salīdzinot ar sievietēm, kurām bija īsāks reproduktīvais periods, liecina Gēteborgas universitātes populācijā balstīts pētījums.
Migrēna un demence ir divi galvenie invaliditātes cēloņi. Pētījumos iepriekš ir apstiprināta saistība starp migrēnu un demences risku, bet nav analizēts, vai ir atšķirības starp migrēnu bez auras un ar auru.
Gados veciem pieaugušajiem, kuriem uzturā ir zems uzņemto flavonīdu līmenis, piemēram, ar ogām, āboliem un tēju, ir lielāka iespējamība, ka 20 gadu periodā attīstīsies Alcheimera slimība, salīdzinot ar cilvēkiem, kuri ir lietojuši šos produktus pietiekamā daudzumā, secināts pētījumā.
2.tipa cukura diabēts divreiz paaugstina demences risku, tomēr, vai glikozes līmeņa stabilizēšana samazina demences risku nav zināms.
Guļot vairāk par 9 stundām naktī, atpūšoties garas diendusas un slikta miega kvalitāte ir neatkarīgi saistīti ar paaugstinātu insulta risku.
Aspirīna un tiešas darbības perorāla antikoagulanta (DOAC) terapijas apvienošana venozās trombembolijas (VTE) sekundārajai profilaksei vai insulta novēršanai, kas saistīta ar nevalvulāru priekškambaru mirdzēšanu (NVAF) bez skaidras norādes, bija saistīta ar paaugstinātu asiņošanas risku lielā reģistros balstītā kohortā.
Pētījumā ar vairāk nekā 1000 gados veciem dalībniekiem neapstiprinājās saistība starp satīnu lietošanu un kognitīvo spēju pasliktināšanos. Šie rezultāti neapstiprina iepriekš minēto negatīvo statīnu ietekmi uz kognitīvo veselību.
Cilvēkiem, kuriem ir miega traucējumi, biežāk var būt insults, infarkts vai citas smadzeņu asinsrites vai sirds un asinsvadu slimības, teikts pētījumā, kas publicēts 2019. gada 6. novembra tiešsaistes izdevumā Neurology®, Amerikas Neiroloģijas akadēmijas medicīnas žurnālā.
Tiem, kuri jaunībā pārdzīvo posttraumatiskā stresa sindromu, ir augstāks tranzistoras išēmiskas lēkmes (TIL) vai insulta risks pusmūžā; risks ir līdzvērtīgs ar citiem zināmiem insulta riska faktoriem.
Novatoriski pētījumi liecina, ka pastaigas var būt galvenais klīniskais līdzeklis, kas palīdz mediķiem precīzi noteikt pacientam raksturīgo demences veidu.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
