Trīce ir visbiežākais kustību traucējumu veids, kura sastopamība pieaug, sabiedrībai novecojot. [1] Epidemioloģiskos pētījumos trīces sastopamība vispārējā populācijā ir ap 14 % , taču ne visi cilvēki ar trīci dodas konsultēties pie ārsta. [2]
Neiropātiju etioloģijā cēlonis 32—53 % gadījumu ir cukura diabēts. [1] Rakstā sīkāk iztirzātas diabētiskas neiropātijas, kuras tiek uzskatītas par perifērās nervu sistēmas neirodeģeneratīvu slimību, skarot prevalējoši sensoros un autonomos aksonus, daudz vēlāk — arī motoriskos. [2]
Viegli kognitīvi traucējumi tiek raksturoti kā starpstāvoklis starp normālu novecošanu un demenci, turklāt iespējams, ka tie progresēs, visbiežāk par Alcheimera slimību. Pieaugušajiem, kas jau sasnieguši 60 gadu vecumu, viegli kognitīvi traucējumi dažādās analizētajās pacientu grupās sastopami 6,7—25,2 % gadījumu.
Reibonis un troksnis ausīs ir otrs biežākais iemesls aiz muguras sāpēm, kas senioru aizved uz kabinetu pie ārsta. Iemesli sūdzībām — daudzi un dažādi.
Agrīna demence (early–onset dementia) attīstās pacientiem, kas ir jaunāki par 65 gadiem. Šiem pacientiem ir augsts marginalizācijas un diskriminācijas risks ne tikai vēlīnas diagnozes noteikšanas dēļ, bet arī sabiedrībai un piederīgajiem radušos izaicinājumu dēļ šādu pacientu ikdienas aprūpē.
Migrēna ir hroniska slimība, kura vidēji sastopama vienam no astoņiem pieaugušajiem (vidēji 14,4 % populācijā) un kura ievērojami ietekmē pacientu dzīves kvalitāti visā pasaulē (2. vietā pasaulē darbnespējas dienu ziņā). Divas trešdaļas migrēnas pacientu ir jaunas sievietes, vidējais vecums 25—55 gadi, līdz pubertātei puiši un meitenes slimo apmēram līdzīgās proporcijās, vēlāk sastopamība vīriešiem un sievietēm ir 1 : 3.
Pretsāpju medikamentu klāsts ir ierobežots un pārstāv paracetamolu, nesteroīdo pretsāpju medikamentu grupu, lokālos anestētiķus un opioīdus. Katrai no grupām ir priekšrocības un arī blaknes, un vienas grupas medikamentu nozīmēšana reizēm nesniedz gaidīto efektu, sevišķi neiropātisku sāpju ārstēšanā.
Ateroskleroze ir daudzfaktoru, progresējoša artēriju sieniņu slimība, kas pārsvarā ietekmē vidējās un lielās artērijas. Aterosklerozes patoģenēze ir komplicēts process, kas pamatā saistīts ar hiperholesterinēmiju, dislipidēmiju un vairākiem palaidējfaktoriem: cukura diabētu, arteriālu hipertensiju, ģenētiskām īpatnībām, smēķēšanu un citiem. [1]
Multiplā skleroze ir hroniska, autoimūna, demielinizējoša centrālās nervu sistēmas slimība. Latvijā ir ap 2000 pacientu ar multiplās sklerozes diagnozi (G 35.0). Šo slimību parasti diagnosticē gados jauniem darbspējīgiem cilvēkiem, vidēji 20—40 gadu vecumā, un tas ir biežākais netraumatiskas invaliditātes cēlonis šajā vecumgrupā.
Varicella zoster vīrusa (VZV) infekcija skar 10—20 % no kopējās populācijas, [1] sastopamības biežums 3—5 uz 1000 iedzīvotājiem gadā. [2] Neiroloģiskās sekas ir no hroniskām sāpēm (pēcherpētiskā neiralģija) līdz meningoencefalītam. [3]
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
