Multiplā skleroze (MS) ir hroniska centrālās nervu sistēmas slimība, kuras pamatā ir autoimūns process. Klīniskie traucējumi saistīti ar kavētu vai pilnīgi bloķētu impulsu pārvadi demielinizētās nervu šķiedrās, kuru bojājuma pakāpe ir atkarīga no tur notiekošā iekaisuma vai deģeneratīvā procesa.
Sāpīgas diabētiskas neiropātijas (SDN) pamatā ir neiropātisku sāpju komponents, kad pretsāpju farmakoterapija ārstiem bieži rada grūtības efektīvākā medikamenta izvēlē. Mūsdienās, meklējot atbilstīgu pretsāpju līdzekli, stingri jāņem vērā pierādījumi pētījumos, ievērojot personalizētas medicīnas paņēmienus.
Sabiedrībā un literatūrā bieži lieto terminus “neiropātija”, “perifērā neiropātija”, “polineiropātija”, nereti piešķirot vienādu nozīmi. Tomēr starp tiem ir visai būtiska atšķirība.
Alcheimera slimība (Alzheimer’s disease; AD) ir viena no biežākajām neirodeģeneratīvajām slimībām un visbiežākā senilās demences forma. [1; 2] Neirodeģenerācija ir progresējoša neironu un to izaugumu (aksonu, dendrītu, sinapšu) bojāeja ar attiecīgi progresējošu to disfunkciju. [3]
Cilvēka atmiņa un tās darbības mehānisms joprojām nav līdz galam atklāts pat dižākajiem pasaules pētniekiem. Mūsu kognitīvo spēju potenciāls ir neaptverams, bet faktoru kopa, kuri tās ietekmē, — vēl lielāka.
Reibonis nav vienkāršs simptoms, jo zem tā slēpjas ļoti daudzas vieglāk un grūtāk ārstējamas slimības. Par to, kā neapjukt reiboņu pasaulē, katrs no sava skatpunkta stāsta neiroloģijas, otorinolaringoloģijas un psihiatrijas eksperts.
Mielīns ir nervu šķiedru aizsargslānis, tā galvenā funkcija — nodrošināt ātru impulsu pārvadi pa nervu šķiedrām. Demielinizācija ir mielīna bojāeja ar relatīvi saglabātu aksonu dažādu patoloģisku procesu rezultātā. Demielinizācijas iemesli var būt dažādi: autoimūnas, iekaisīgas, dismetaboliskas un citas slimības.
Saņemot piedāvājumu šim rakstam, šķita, ka tas būs diezgan vienkāršs uzdevums, taču, izvērtējot ģimenes ārstu uzdotos jautājumus, secināju, ka tik viegli nebūs. Vēlos uzsvērt, ka galvassāpju pacienta diagnozes noteikšanā ļoti svarīga ir detalizēta anamnēze. Un tam vajadzīgs laiks.
Tiki ir gribai nepakļautas, īsas, neritmiskas stereotipiskas kustības (motoriskie tiki) vai izdvestas skaņas (fonētiskie tiki). Visbiežāk tiki skar seju, kaklu un augšējās ekstremitātes, taču tie var būt arī citās ķermeņa vietās.
Ziema ir gadalaiks, kad daudzi cilvēki gūst lielākas vai mazākas traumas. Traumatologu ikdiena ir pacienti, kam ziemas prieki beigušies bēdīgi: salauzta roka, sasista galva un citas traumas, kas sākotnēji šķiet viegli risināmas un sekas neatstāj. Vai tiešām?
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Izpētīts, ka futbolistiem ir paaugstināts risks neirodeģeneratīvu slimību attīstībai pēc karjeras noslēgšanas. Iespējams tas skaidrojams ar atkārtotu galvas kontaktu ar futbolbumbu spēles laikā. Līdz šim nebija pētīti akūtie neriālās integritātes efekti pēc bumbas sitiena ar galvu, bet šobrīd jau pieejami pirmie dati.
