Meidža sindroms sastopams reti, tam raksturīgas piespiedu un bieži vien arī spēcīgas kontrakcijas žokļa un mēles muskuļos (oromandibulāra distonija), kā arī neapzinātas muskuļu spazmas un kontrakcijas muskuļos ap acīm (blefarospazmas). Meidža sindoms bieži vien netiek atpazīts vai tiek diagnosticēts nepilnīgi. Raksta mērķis ir sniegt ieskatu sindroma daudzpusīgajās izpausmēs.
Atmiņas problēmas — norma vai patoloģija? Svarīgi saprast atšķirību starp normālu un patoloģisku atmiņas zudumu. Tas var notikt jebkurā vecumā. Šajā rakstā nepārspriedīsim vaskulāru demenci un Alcheimera slimību, bet analizēsim citas situācijas, kādās ikviens var nokļūt ik brīdi un jebkurā vecumā.
Jēdziens “hipertensīvā encefalopātija” (HE) ieviests 1928. gadā, kad aprakstītas malignās hipertensijas akcelerācijas fāzes izmaiņas tīklenē: hemorāģijas un eksudāti, izmeklējot acs dibenu (Keith—Wagener—Barker retinopātijas 3. pakāpe), un papilledēma (Keith—Wagener—Barker retinopātijas 4. pakāpe).
Muguras smadzeņu bojājums ir dzīvībai bīstams stāvoklis. Šo traumas veidu zināja jau 2500. gadā pirms Kristus dzimšanas, kad nezināms ēģiptiešu ārsts pirmo reizi aprakstījis tetraplēģijas klīnisko ainu, kuru raksturojis kā neizārstējamu. Vēl Pirmā pasaules kara laikā letalitāte pēc šīs traumas bija 90% un tikai 1% pacientu dzīvildze bija ilgāka par 20 gadiem. [2]
Pusaudžiem ar 2. tipa cukura diabētu ir ievērojami izmainīts galvas smadzeņu pelēkās vielas daudzums tajos rajonos, kuri atbild par redzi, dzirdi, atmiņu, emocijām, runu, lēmumu pieņemšanu un paškontroli.
Vitamīni ir normālai vielmaiņai svarīgas organiskas vielas. Tā kā cilvēka organisms tos nespēj sintezēt (izņemot D vitamīnu), tie jāuzņem ar uzturu, lai uzturētu normālu metabolisma funkciju. Rietumvalstīs vitamīnu nepietiekamība ir vēl izteiktāka, nekā pieņemts uzskatīt, īpaši vecākiem pacientiem.
Spondilodiscīts ir infekcija, kas skar starpskriemeļu disku un tam tuvākos skriemeļus. Tas var attīstīties no blakus struktūru infekcijas kontakta ceļā, hematogēnā ceļā no citām orgānu sistēmām, piemēram, ādas infekcijām, vai jatrogēnā ceļā, piemēram, pēc mugurkaula operācijām.
Apzināts kontakts ar apkārtējo pasauli cilvēkam miega laikā zūd, miegs ir vitāli svarīgs organisma stāvoklis un nepieciešamība pēc tā ir nepārvarama. Apmēram trešdaļu dzīves cilvēks pavada miegā. Miega laikā samazinās visu CNS daļu aktivitāte, īpaši garozā, kas spilgti izpaužas galvas smadzeņu biopotenciālu pierakstā — elektroencefalogrammā.
Arteriovenoza malformācija (AVM) ir visbīstamākā iedzimtā vaskulārā malformācija, ko veido sarežģīts artēriju un vēnu samezglojums, kas savienots ar vienu vai vairākām fistulām. Visbiežāk to sastop jauniem cilvēkiem, mirstības risks ir 10–15%. AVM izraisīta hemorāģija veido 2% no visiem hemorāģiskajiem insultiem. [1–2]
Trijzaru nerva neiralģijas sāpes tiek uzskatītas par vienām no visneciešamākajām sāpēm. Tās ir viens no biežākajiem neiropātisko sāpju iemesliem sejas rajonā. Pacienti sajūtas mēdz raksturot kā “elektriska strāva, elektrisks šoks, skrūvspīles, āmurs, dedzināšana, īlens, vulkāna lava, zibens, urbis, žilete, nazis, dzeloņdrātis” un līdzīgi.
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Izpētīts, ka futbolistiem ir paaugstināts risks neirodeģeneratīvu slimību attīstībai pēc karjeras noslēgšanas. Iespējams tas skaidrojams ar atkārtotu galvas kontaktu ar futbolbumbu spēles laikā. Līdz šim nebija pētīti akūtie neriālās integritātes efekti pēc bumbas sitiena ar galvu, bet šobrīd jau pieejami pirmie dati.
