Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis — aktualizēt retu neiroloģisku sindromu, raksturot terapijas iespējas un efektivitāti un parādīt Latvijā veiktā pētījumā iegūtus datus par sindroma biežumu, klīnisko ainu, agrīnas diagnostikas un ārstēšanas nozīmi.
Multiplā skleroze (MS) ir biežākais nopietnas fiziskas nespējas cēlonis darbspējīga vecuma cilvēkiem. Slimībai raksturīgi dažādi simptomi — visbiežāk pirmā pazīme ir sensori traucējumi, tad pievienojas redzes izmaiņas (miglošanās, dubultošanās, asimetrisks redzes zudums), koordinācijas traucējumi, reiboņi, kustību traucējumi.
Hroniskas muguras sāpes ir viena no biežākajām balsta—kustību aparāta slimībām, un tās izraisa izteiktus veselības un dzīves kvalitātes ierobežojumus.
Spontānas intracerebrālas hematomas raksturo augsti invaliditātes un mirstības rādītāji. Rakstā izmantots Uchino, Pary, Grotta piedāvātais akūta hemorāģiska insulta (AHI) sarežģīto klīnikas, diagnostikas un ārstēšanas pamatprincipu īss, skaidrs un saprotams izklāsts. Atspoguļotās atziņas sakrīt ar oficiālajām vadlīnijām. [26]
Aizmirsta parole, nokavēta tikšanās reize, piemirsts uzdevums, kļūdains lēmums, finansiāla kļūda neprecizitātes dēļ, zudusi interese par jaunākajiem kultūras, sporta vai sabiedriskiem notikumiem — tik dažādi parādās izmaiņas kognitīvajās spējās, zūd darba efektivitāte, mazinās sekmīgas karjeras iespējas.
Par hidrocefāliju sauc cerebrospinālā šķiduma (likvora) pārlieku lielu (patoloģisku) šķidruma uzkrāšanos intrakraniālā telpā, kā likums, vēderiņu sistēmā. [1] 80% likvora producējas sānu vēderiņos plexus horoideus, daļa likvora veidojas galvas smadzeņu starpšūnu telpā, kā arī pārējā vēderiņu sistēmā. [2]
Hroniskas primāras galvassāpes tiek novērotas aptuveni 2,2—5% no vispārējās populācijas. Lai gan tās neskar pārāk lielu cilvēku daļu, tomēr jāatzīmē, ka hroniskas sāpes (vismaz 15 dienas mēnesī trīs mēnešu garumā un ilgāk), pēc pacientu domām, ir visai nepatīkams, traucējošs un reizēm mokošs simptoms.
Daudzi pacienti ar akūtām muguras sāpēm ārstējas paši. To pacientu stāvoklis, kas apmeklē ārstu, parasti uzlabojas aptuveni pēc mēneša. [1] Trešdaļai pacientu mērenas intensitātes sāpes saglabājas gadu pēc akūtu sāpju epizodes un kļūst hroniskas, turklāt katram piektajam tās rada funkcionēšanas ierobežojumus un invaliditātes risku. [2] Rakstā apkopoti trīs speciālistu viedokļi par muguras lejasdaļas sāpju pārvaldību.
Sejas nerva neiropātija ir visbiežākā kraniālo nervu slimība. Viens no biežākajiem vienpusējas sejas paralīzes iemesliem ir idiopātiska sejas nerva neiropātija jeb Bella paralīze. Tas ir akūts, parasti vienpusējs, perifērs sejas nerva motorā neirona bojājums ar nezināmu etioloģiju un spontānu izveseļošanos 80–90% gadījumu.
Rakstā stāstām par to, kā mācīšanās un atmiņa palīdz organismam pielāgoties apkārtējai videi, izprast apstrādes procesus, kas padara iespējamu mācīšanos un ilgtermiņa atmiņu, kā arī jaunākie atklājumi un iespējamie veidi mācīšanās uzlabošanai, atziņas par atmiņu un smadzeņu fitnesu.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
