Jebkurš medikaments, kas šķērso hematoencefālisko barjeru, spēj ietekmēt miega struktūru un tā kvalitāti. Šajā rakstā aplūkojam dažādu medikamentu grupu pārstāvju ietekmi.
Neiroplasticitātei ir dažādi varianti, formas un konteksts. Uzlabot izpratni par adaptīviem mehānismiem katrā līmenī — no molekulām līdz sinapsēm, neironu tīkliem un uzvedības izmaiņām — var dažādu nozaru pētnieku sadarbības procesā.
Šā gada 11. aprīlī aprit 200 gadu, kopš pirmo reizi diagnosticēta Parkinsona slimība. Lai mazinātu Parkinsona slimības pacienta funkciju ierobežojumus un uzlabotu dzīves kvalitāti, pacients jāārstē multidisciplināri.
Migrēna ir viena no visizplatītākajām slimībām pasaulē, un pacients var būt jebkura vecuma cilvēks. Vairāk nekā 90 % pacientu migrēnas laikā nespēj strādāt vai adekvāti funkcionēt. Meklējot optimālus risinājumus, lai uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti, ārstēšanā nereti kombinē dažādas taktikas.
Tādi biežākie cerebrāla infarkta riska faktori kā arteriāla hipertensija, cukura diabēts, ekstrakraniālo un intrakraniālo asinsvadu ateroskleroze un priekškambaru fibrilācija jauniem pacientiem attīstās daudz retāk. [1] Jauniem cilvēkiem ir citi etioloģiskie faktori, ko svarīgi atpazīt, lai pareizi izvēlētos insulta profilaksi.
Cerebrālo venozo sinusu tromboze (CVST) ir no smadzenēm asinis drenējošo venozo kanālu tromboze, kam raksturīga cerebrospinālā šķidruma malabsorbcija un intrakraniāla hipertensija. CVST veido 0,5—1 % no visiem insulta gadījumiem. [1]
Par sāpēm sprandā un kakla muskuļu jutīgumu kombinācijā ar galvassāpēm bieži sūdzas pacienti gan ģimenes ārsta, gan neirologa praksē. Šajā gadījumā pareizas diagnozes noteikšana un piemērotas ārstēšanas metodes izvēle ir sarežģīts uzdevums.
Meidža sindroms sastopams reti, tam raksturīgas piespiedu un bieži vien arī spēcīgas kontrakcijas žokļa un mēles muskuļos (oromandibulāra distonija), kā arī neapzinātas muskuļu spazmas un kontrakcijas muskuļos ap acīm (blefarospazmas). Meidža sindoms bieži vien netiek atpazīts vai tiek diagnosticēts nepilnīgi. Raksta mērķis ir sniegt ieskatu sindroma daudzpusīgajās izpausmēs.
Atmiņas problēmas — norma vai patoloģija? Svarīgi saprast atšķirību starp normālu un patoloģisku atmiņas zudumu. Tas var notikt jebkurā vecumā. Šajā rakstā nepārspriedīsim vaskulāru demenci un Alcheimera slimību, bet analizēsim citas situācijas, kādās ikviens var nokļūt ik brīdi un jebkurā vecumā.
Jēdziens “hipertensīvā encefalopātija” (HE) ieviests 1928. gadā, kad aprakstītas malignās hipertensijas akcelerācijas fāzes izmaiņas tīklenē: hemorāģijas un eksudāti, izmeklējot acs dibenu (Keith—Wagener—Barker retinopātijas 3. pakāpe), un papilledēma (Keith—Wagener—Barker retinopātijas 4. pakāpe).
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
