Peldoši apduļķojumi stiklveida ķermenī ir dažādas stiklveida ķermeņa patoloģijas, kas var parādīties jebkurā vecumā. Latīniski to sauc par miodezopsiju, un noteiktā vecumā to konstatē lielākajai daļai pacientu. Parasti sūdzas, ja to skaits, izmēri un apjoms palielinājušies, ko biežāk novēro pēc galvas traumām, fiziskām slodzēm, asinsspiediena svārstībām, lietojot antikoagulantus, grūtniecības laikā un citos gadījumos. Parasti tos ievēro, skatoties uz gaišu fonu.
Ar vecumu saistīta makulas deģenerācija (VMD) ir galvenais akluma cēlonis pasaulē. Tā kā sabiedrība noveco, šī problēma varētu skart 20% iedzīvotāju. Smagas norises VMD (arī neovaskulāra) saistīta ar progresējošiem redzes traucējumiem. Galvenie riska faktori ir smēķēšana, uztura paradumi, sirds–asinsvadu sistēmas slimības un ģenētiskie marķieri. Šobrīd ārstēšanas iespējas ir anti-VEGF injekcijas acī kombinācijā ar citām metodēm, bet tiek meklētas arvien jaunas un pacientam vieglāk lietojamas un izturamas ārstēšanas metodes.
Rietumu sabiedrībā vairs nav iedomājama diena bez datora un citu elektronisku ierīču izmantošanas profesionālām un privātām vajadzībām. Tāpēc jāatceras arī par datora izraisītām blakusparādībām, visbiežāk tieši datora redzes sindromu. Tas var ietekmēt ne tikai acu komfortu, bet arī darba spējas un darba ražīgumu. Spriežot pēc pētījumu rezultātiem, 64–90% datorlietotāju ir saskārušies ar kādu no redzes simptomiem, piemēram, acu nogurumu, galvassāpēm, acu diskomfortu, sausas acs problēmu, redzes dubultošanos un neskaidru redzi, skatoties tālumā pēc ilgstošas datora lietošanas.
Cukura diabēts (CD) XXI gadsimtā kļūst par epidēmiju, un tiek prognozēts, ka tuvākajos gados tīklenes speciālistu lielāko darba daļu veidos diabētiskā retinopātija (DR). Cukura diabēta incidences palielināšanos nosaka iedzīvotāju novecošanās, urbanizācijas procesi, dzīvesveida un diētas izmaiņas, kas veicina aptaukošanos un fizisko aktivitāšu samazināšanos. Aprēķināts, ka laikposmā no 2007. līdz 2025. gadam saslimstība ar cukura diabētu palielināsies 2,7 reizes, turklāt iedzīvotāju skaits šajā laikā pieaugs par 19,4%, bet saslimušo skaits ar CD – par 54%, sasniedzot 380 miljonus līdzšinējo 246 miljonu vietā.
Žurnāla iepriekšējā numurā rakstā par “sarkanās acs” sindromu ieskicējām, cik daudzveidīgu slimību izpausme var būt šis simptoms – dažādas etioloģijas konjunktivīti, to simptomātiskā terapija. Raksta otrajā daļā autores piedāvā gan retāk sastopamos cēloņus “sarkanai acij” – glaukoma, priekšējais uveīts –, gan bieži sastopamo sauso acu sindromu.
Oftalmoloģijā ir plašs acs stāvokļu un slimību spektrs: no vienkāršiem redzes traucējumiem, ko izraisa paaugstināti redzes sasprindzinājumi, līdz pat tādām saslimšanām kā glaukoma un cukura diabēts, kuru komplikācijas ir viens no biežākajiem akluma iemesliem dažādiem cilvēkiem visā pasaulē. Gan oftalmologiem, gan arī ģimenes ārstiem praksē jāsastopas ar pacientiem, kas sūdzas par “sarkano aci”. Šajā rakstā mēģināsim apkopot biežākos tās iemeslus, parādot to daudzo stāvokļu iespējamību, pie kuriem novēro “sarkano aci”.
Pasaules praksē plašāk ieviesies termins “autoimūnā oftalmopātija”, tomēr, šķiet, pareizāks ir termins “autoimūnā orbitopātija”, jo izmaiņas skar ne tikai pašu acs ābolu (ophthalmos), bet visus audus orbītā un pat ap to, piemēram, plakstus. Autoimūno orbitopātiju (AO) patiešām visbiežāk vērojam Roberta Greivsa tireotoksikozes slimniekiem, retāk – arī slimniekiem ar normālu vairogdziedzera funkciju, vēl retāk – slimniekiem ar hipotireozi. Pēdējā variantā ar zināmu varbūtību tā ir posttireotoksiska hipotireoze, varbūt arī tad, kad tireotoksikozes fāze palikusi nediagnosticēta, kas nemaz nav nereāli, zinot, ka tireotoksikozes slimniekiem uz simpatotonijas fona ir tieksme disimulēt, slimību neatzīt.
Katarakta ir viens no biežākajiem redzes pazemināšanās iemesliem, kuru nevar uzlabot ar brillēm. No otras puses – tā ir slimība, kuras ķirurģiskā ārstēšana ir visefektīvākā visā medicīnā; lēcas operācija parasti ļauj atgūt ļoti labas redzes funkcijas. ASV gadā veic apmēram vienu miljonu, Latvijā – septiņus tūkstošus kataraktas operāciju. Jāatzīmē gan, ka ir svarīgi noskaidrot visus redzes pazemināšanās iemeslus, to skaitā glaukomu, mākulas deģenerāciju vai diabētisko retinopātiju, kuru diagnostiku apgrūtina katarakta.
Pasaulē aizvien biežāk sarunās par populācijas novecošanos tiek skarta tēma par kognitīviem traucējumiem, kas ir arī loģiski izskaidrojams, — jo vairāk cilvēku nodzīvo ilgāk par 80 gadiem, jo lielāka iespēja, ka viņiem var attīstīties kognitīvie traucējumi. Latvijā visbiežāk tiek diagnosticētas kombinētas ģenēzes demences, kas ietver gan vaskulāru demenci, gan Alcheimera demenci, gan novērojamas toksiskas, dismetaboliskas encefalopātijas ar demenci.
Kardiovaskulārās slimības (KVS) joprojām ir galvenais nāves cēlonis ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē, proti, 2022. gadā no KVS nomira 19,8 miljoni cilvēku, kas ir aptuveni 32 % no visiem pasaules nāves gadījumiem. [1] Riska faktori, jo īpaši dislipidēmija, kļūst arvien izplatītāki tieši gados jaunu pacientu vidū (21—39 gadi). [2] Ģimenes ārsti un šaurākas specialitātes ārsti savā praksē arvien biežāk sastop 21—40 gadus vecus pacientus ar paaugstinātu zema blīvuma lipoproteīnu holesterīna (ZBLH) līmeni, bieži bez acīmredzamām ģenētiskām pazīmēm.
Mēs pamatoti lepojamies ar modernām operāciju zālēm un miljonus vērtām tehnoloģijām, kas būtiski atbalsta mūsdienu ķirurģiju. Tās ir nepieciešamas, un bez tām medicīna šodien nav iedomājama. Tomēr jāatceras, ka robots vai lāzers pats par sevi pacientu neārstē – to vada ārsta rokas un prāts
Pētījuma dati liecina, ka statīni var nodrošināt aizsargājošu iedarbību pieaugušajiem ar 2. tipa cukura diabētu neatkarīgi no tā, cik zems šķiet prognozētais sirds un asinsvadu slimību risks. Plašā pētījumā Apvienotajā Karalistē statīnu lietošana bija saistīta ar mazāku mirstību un retākiem nozīmīgiem kardiovaskulāriem notikumiem visos riska līmeņos. Ieguvumu novēroja arī pacientiem, kas klasificēti kā “zema riska” grupa, apstrīdot ilgstošus pieņēmumus par to, kam būtu jāsaņem profilaktiska terapija. Blakusparādības bija retas un pārsvarā vieglas.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
