PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Ar skalpeli un tiesneša svilpi

K. Pastore
EDGARS MAĻCEVS, ķirurgs
EDGARS MAĻCEVS, ķirurgs Foto: Ģirts Gertsons
Sarunāt tikšanos ar Liepājas reģionālās slimnīcas ķirurgu EDGARU MAĻCEVU nemaz nav tik vienkārši, lai gan sarunai viņš ir atsaucīgs. Dienā, kad norunāts tikties, viņam nākas līdz vēlam vakaram stāvēt pie operāciju galda. Citā dienā, kad mēs varētu tikties, viņš dodas uz Valensiju Spānijā tiesāt futbola spēli.

Edgars Maļcevs ir gan ķirurgs, gan starptautiski augsti novērtēts futbola tiesnesis. Pagājušā gada nogalē viņš iekļauts Eiropas Futbola asociāciju savienības (UEFA) 1. kategorijas futbola tiesnešu sarakstā. Edgars Maļcevs ir otrais no Latvijas, kurš pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sasniedzis šādu līmeni. 

Edgars uzskata, ka tiesnesim vissvarīgākais ir taisnīgums. Emocijas jāatstāj malā. Belostoka, Polija — UEFA konferences līgas grupu turnīra spēle starp Polijas “Jagiellonia Bialystok” un Spānijas “Rayo Vallecano de Madrid”. Edgars uzskata, ka tiesnesim vissvarīgākais ir taisnīgums. Emocijas jāatstāj malā. Belostoka, Polija — UEFA konferences līgas grupu turnīra spēle starp Polijas “Jagiellonia Bialystok” un Spānijas “Rayo Vallecano de Madrid”.
Edgars uzskata, ka tiesnesim vissvarīgākais ir taisnīgums. Emocijas jāatstāj malā. Belostoka, Polija — UEFA konferences līgas grupu turnīra spēle starp Polijas “Jagiellonia Bialystok” un Spānijas “Rayo Vallecano de Madrid”.

Pirmdien līdz vakaram operācija, otrdien braucāt uz Spāniju, Valensiju tiesāt jauniešu līgas spēli, ceturtdienas vakarā jau atpakaļ, un piektdien atkal pie pacientiem — temps visai intensīvs. Dzīve jāplāno kā gājieni šaha spēlē, lai visu paspētu un neciestu ne darbs, ne tiesāšana?

Laika plānošana patiešām ir ļoti skrupuloza. Mēs cenšamies darīt soli uz priekšu — gan ķirurģijā, gan futbolā. Mana tiesnešu komanda aptuveni jau zina, kad varētu būt spēles, kuras mūs uzaicinās tiesāt, un tad arī cenšos sakārtot grafiku slimnīcā. Mēnesi, vēlākais, divas nedēļas iepriekš tas ir zināms.

Nav tāda gada plāna?

Diemžēl nav, bet tas būtu ideāli, tad arī darba lietas būtu vieglāk saplānot. Ar tiesā­šanu ir tā — ja tu labi tiesā, vari gaidīt nākamo nozīmējumu un pēc labi notiesātas spēles jau saprast, kad varētu būt nākamā reize. Tad arī varu sākt plānot dežūras un operācijas slimnīcā. Bet mēdz būt arī tā, ka nākas visu īsā laikā pārkārtot.

Tad kolēģiem jūs jāpiesedz?

Ir dažādi, bet tiekam galā — samainām dežūras, dažreiz arī jāatliek kāda operācija. Savukārt, kad esmu uz vietas, tad strādāju, stundas neskaitot. 

Kompensācijai jūs varat kolēģus apmācīt futbola gudrībās. 

Jā, piemēram, mans tiešais vadītājs Māris Naļivaiko ir ar futbolu uz tu, vispār ar sportu uz ļoti lielu tu. Tāpat mums ir kolēģi, kas jaunībā aktīvi sportojuši, līdz ar to no viņu puses ir liela interese un aizrautība. 

Tiesnešu komanda, kurā cits citu iemācījušies saprast no viena acu skatiena. Šveice, Lozanna (no kreisās): UEFA delegāte, Kristaps Ratnieks (VAR tiesnesis), Andrejs Gluhovs (AVAR tiesnesis), Deniss Ševčenko, Edgars Maļcevs, Mārtiņš Svipsts un tiesnešu inspektors Aleksandrs Anufrijevs Tiesnešu komanda, kurā cits citu iemācījušies saprast no viena acu skatiena. Šveice, Lozanna (no kreisās): UEFA delegāte, Kristaps Ratnieks (VAR tiesnesis), Andrejs Gluhovs (AVAR tiesnesis), Deniss Ševčenko, Edgars Maļcevs, Mārtiņš Svipsts un tiesnešu inspektors Aleksandrs Anufrijevs
Tiesnešu komanda, kurā cits citu iemācījušies saprast no viena acu skatiena. Šveice, Lozanna (no kreisās): UEFA delegāte, Kristaps Ratnieks (VAR tiesnesis), Andrejs Gluhovs (AVAR tiesnesis), Deniss Ševčenko, Edgars Maļcevs, Mārtiņš Svipsts un tiesnešu inspektors Aleksandrs Anufrijevs

Jūs pats arī no futbolista pārgājāt tiesnešu pusē, vai ne?

Jā, tā bija! Esmu no tālās Valkas, no mazas pierobežas pilsētiņas. Tur, lai ar futbola spēlēšanu izsistos uz augšu, ir jābūt ļoti lielam talantam. Vairāk vai mazāk man tas izdevās, taču tad ieguvu traumu, kas spēlēšanai pielika punktu. 

Lieli pārdzīvojumi? Es zinu, ka arī futbola bērnu vecāki katrs liek lielas cerības uz jaunajiem sportistiem.

Nē, es esmu reālists un saprotu, ka futbolisti spēlē līdz kādiem 30 gadiem, varbūt mazliet vairāk. Un ko tad? Turklāt izsišanās no Latvijas kaut kur tālāk — cik mūsu futbolistiem tas izdodas? Augstākais, mēs viņus varam saskaitīt uz abu roku pirkstiem. Tā kā es ātri sapratu, ka vajag drošības spilvenu. 

Un devāties uz Rīgu studēt. Kāpēc medicīna?

Edgars ar mīļoto dzīvesbiedri Evu —
savu lielo atbalstu Edgars ar mīļoto dzīvesbiedri Evu —
savu lielo atbalstu
Edgars ar mīļoto dzīvesbiedri Evu — savu lielo atbalstu

To man neprasiet, pats nevaru paskaidrot. Tāpēc es kā aizsākumu uzsveru savu pamatskolas bioloģijas skolotāju Vitāliju Voliņu. Septītajā klasē sākās botānikas stundas, kur mācīja par augiem, sakņu sistēmām un tamlīdzīgi. Atceros, kā tolaik teicu: man to nekad nevajadzēs! Astotajā klasē bija zoolo­ģija — un atkal: man to nevajag un nekad nevajadzēs! Bet devītajā klasē, kad sākās anatomija, to grāmatu lasīju no vāka līdz vākam. Tas, kā skolotāja to visu pasniedza, bija vienreizīgi. Starp mani un skolotāju izveidojās kaut kāda bioķīmija, un es pēkšņi jau braucu uz bioloģijas olimpiādēm. Loģiski, ka bija jāmācās no jauna viss par puķēm, sakņu sistēmām, dzīvniekiem un pārējais. Tas arī bija brīdis, kad pateicu: es būšu ķirurgs! 

Diezgan apbrīnojami!

Tur es biju solīti priekšā saviem vienaudžiem, jo zināju, kas man būs vajadzīgs un uz kādām zināšanām jāliek uzsvars. Tad arī sapratu, ka Valkas vidusskolā neiegūšu visu, ko man vajag, tāpēc vidusskolā pārcēlos uz Valmieru ar domu vairāk apgūt tieši ķīmiju, bio­ķīmiju un matemātiku.

Varbūt manis paša trauma sportā kaut kādā veidā veicināja interesi par medicīnu…

…bet varbūt arī tik dziļi nemaz nav jāanalizē?

Jā, bet ļoti daudzi aiziet studēt medicīnu tieši pēctecības dēļ. Man bija svarīgi tikt budžeta grupā, jo 5—6 tūkstoši eiro, kas citādi būtu jāmaksā par katru studiju gadu, parastajam mirstīgajam ir diezgan nesasniedzami. Un paralēli mācībām mācījos futbola spēļu tiesāšanu.

Jūs stāstījāt par klasesbiedreni, kas tik ļoti gribēja kļūt par ārsti, bet jau dažas nedēļas pēc studiju sākuma saprata, ka tas nav viņai. Zināms, ka pirmie trīs kursi medicīnas studijās ir neiedomājami grūti. Kurš ir tas brīdis, kad jūs kā students, topošais ārsts sajutāt tādu īstu kaifu: jā, tas ir tas, ko patiešām gribu?

Tēta prieks. Keita un Vestards Tēta prieks. Keita un Vestards
Tēta prieks. Keita un Vestards

Pirmajos divos gados students neredz gandrīz neko no tās īstās ārstu dzīves, kādu rāda seriālos (smaida), — tad ir jāierokas dziļi grāmatās, nereti pat īsti neizprotot, ko esi izlasījis. Ir jāliek lietā izdzīvošanas talants — pirmajās nedēļās medicīnas students iemācās gandrīz tikpat daudz, cik trīs gadu laikā vidusskolā. Svarīgi, kā katrs plāno savu laiku: cits mācās naktīs, cits vienkārši izlasa un visu atceras, citam tik viegli neiet. Ja pirmajos divos gados visu teorijas apjomu spēj kvalitatīvi apgūt, tad trešajā gadā jau sāk redzēt slimnīcu telpas, pacientus, un parādās īstā smaržiņa no realitātes.

Es gan paralēli mācībām jau strādāju P. Stradiņa slimnīcā par sanitāru, un tur biju redzējis realitāti: gados vecus pacientus, sarežģītas manipulācijas, kolēģus… Tad saproti, ko dara virsārsts, ko virsmāsa, ko māsa un ko sanitārs. Līdz ar to, izejot cauri šai hierarhijai, es savā darbā ļoti novērtēju, ko paveic sanitāri, ko māsiņas un citi. Es gribētu salīdzināt, ka viņi ir kā asinsvadi organismā. Ja mēs, ārsti, esam orgāni, tad viņi ir asinsvadi, un bez asinsvadiem nu nekādi. Un līdzīgi ir futbolā — es nebūtu nekas bez saviem palīgiem, bez asistentiem. 

Cik liela tiesnešu komanda jūs esat? 

“Vislabākais ārstu darba novērtējums ir labi izoperēts pacients” “Vislabākais ārstu darba novērtējums ir labi izoperēts pacients”
“Vislabākais ārstu darba novērtējums ir labi izoperēts pacients”

Mēs esam četri cilvēki: es esmu galvenais tiesnesis, mums ir divi tiesnešu asistenti: Mārtiņš Svipsts un Deniss Ševčenko. Un vēl līdzi brauc ceturtais tiesnesis Aleksandrs Anufrijevs, kurš atrodas ārpus laukuma un darbojas ar treneriem, tehnisko soliņu. Uz Eiropas spēlēm braucam šāda nemainīga komanda, un tas ir ļoti svarīgi, jo mēs cits citu esam iemācī­jušies saprast no viena acu skatiena, no kustības, brīžiem pat no elpas vilciena.

Lai kļūtu par UEFA 1. kategorijas tiesnesi, noteikti ir jānoiet diezgan garš ceļš no pašas apakšas. 

Jā, jā, tur ir jāiziet visi pagrabi, kur sākumā ir otrā, trešā līga, kurā spēlē tādi amatieri, kas varbūt tikko kā nokāpuši no bāra krēsla un aizgājuši uzsist futbolu.

Viņi ir 20 un vairāk gadus vecāki un visus noteikumus zina daudz labāk par jauno tiesnesi. Un jādabū respekts no tiem večiem.

Kā to panākt?

Pa galvu man nav sists, bēdzis arī neesmu, bet vārdu apmaiņas ir bijušas diezgan nopietnas. 

Tas arī var būt diezgan nopietni — kā šādas situācijas atrisināt?

Aizgriezties prom — tas visbiežāk palīdz vislabāk. Ja tu saki kādu vārdu pretī, dubultā dabū atpakaļ. Tāpēc tiesnešiem ir princips: vairāk redzam, mazāk dzirdam. Tas nozīmē koncen­trēties un pieņemt lēmumu no tā, ko redzēji. Kas nāk pēc tam — tās ir sekas. Skaidrs — ja tas tiek vērsts pret tevi, piemēram, draudu izteikšana, kas šobrīd futbolā ir diezgan liela sērga, tad par sevi ir jāpastāv. 

Viedoklis par spēli un par tiesnesi ir arī tiem, kas sēž tribīnēs. 

No tā gan es ļoti labi abstrahējos, to vispār nedzirdu. 

Tad jābūt ļoti lielai psiholoģiskajai noturībai.

Jā, tā gan taisnība. 

Aizbraucot uz citu valsti tiesāt spēles, Edgaram ir svarīgi to apskatīt. Gibraltārā dabas rezervātā ar savvaļas pērtiķēnu Aizbraucot uz citu valsti tiesāt spēles, Edgaram ir svarīgi to apskatīt. Gibraltārā dabas rezervātā ar savvaļas pērtiķēnu
Aizbraucot uz citu valsti tiesāt spēles, Edgaram ir svarīgi to apskatīt. Gibraltārā dabas rezervātā ar savvaļas pērtiķēnu

To var iemācīties vai jums no dabas ir mierīgs raksturs?

Es nezinu, vai var iemācīties. Man ir piemērs no dzīves. Kad es 14 gadu vecumā sāku palīdzēt trenerim tiesāt spēles, mēs to sākām kopā ar manu labāko draugu. Kad notiesājām pirmo turnīru, mans draugs atdeva svilpi un pateica: nekad vairs, man to nevajag! Tikai tāpēc, ka kāds no vecākiem tribīnēs izteica draudus. Viņam pietika ar vienu reizi, bet es izturēju. Līdz ar to domāju, ka tā ir rakstura īpašība — spēja abstrahēties, nodalīties un koncentrēties spēlei. 

Ja Latvijā runājam par vairāk vai mazāk aptuveni tūkstoti skatītāju, tad Eiropas lielajās arēnās tie ir 18, 20 un lielajās arēnās pat 60 un 80 tūkstoši vienā spēlē. Tur pat brīžiem nevar dzirdēt, ko rācijā austiņā saka palīgs, bet tā ir pieredze, ko nevar iegūt Latvijas čempionātā. Tur mēs šīs emocijas sasmeļamies un izbaudām. 

Kas ir svarīgi, kļūstot par UEFA 1. kategorijas tiesnesi?

Labi, pareizi, godīgi tiesāt. Galvenais ir godīgi, lai aizsargātu gan spēļu, gan spēlētāju imidžu un veselību. Svarīgi arī labi izskatīties. Tam līdzi nāk laba fiziskā sagatavotība un izturība — arī to katru gadu vērtē. Un spēja sevi kontrolēt grūtās, neordinārās, psihoemocionāli sarežģītās epizodēs.

Vienmēr jāsaprot, ka vieniem vari būt labs, bet otriem lielākais ienaidnieks, jo tu esi tas, kurš pieņēmis konkrētos lēmumus, un viņi nāk pie tevis kā vienīgā pāri darītāja, bet patiesībā tu neesi vainīgs. Tu esi pieņēmis lēmumu, pamatojoties uz noteikumiem un uz to, ko redzēji. Bet vienalga tu esi izšķīris kausa likteni, kas Eiropas lielajos čempionātos ir miljonos mērāmas summas un visas sezonas mērķis.

Jūsu pieminētā pacietība ir svarīga arī ķirurga darbā.

Jā, tieši tāpat kā gatavojamies spēlēm, notiek arī gatavošanās operācijām, zinot plānu A un plānu B, un C. Protams, ir zināšanu un iemaņu pamatbāze, bet jebkuras operācijas laikā var notikt jebkādi scenāriji, no kuriem jāprot veiksmīgi iziet.