Šis klīniskais gadījums vēl nav līdz galam atrisināts, tomēr tas ir pietiekami interesants, lai par to rakstītu. Šajā gadījumā ir klīniskas un anamnestiskas aizdomas par salīdzinoši retu ģenētisku saslimšanu, iespējams, nepietiekami bieži diagnosticētu.
Aizpagājušajā gadsimtā jūs, iespējams, nekad neredzētu plaušu vēža slimnieku, jo tā bija reta slimība. Autopsijās no visiem vēžiem 1878. gadā plaušu vēzi sastapa apmēram 1% gadījumu, 1912. gadā medicīnas literatūras apskatā visā pasaulē tika aprakstīti tikai 374 plaušu vēža gadījumi. Ko novērojam mūsdienās? Kopš 2000. gada visā pasaulē katru gadu saslimst 1,2 miljoni cilvēku (no tiem trešdaļa sieviešu), apmēram trīs miljoni slimnieku dzīvo ar plaušu vēzi. Šoreiz divi klīniskie gadījumi, kas uzdod jautājumus: kādas problēmas sabiedrībai rada smēķēšana un ko ikvienam ārstam teikt, satiekot savu pacientu–smēķētāju.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis – pastāstīt par pacientu, kuram sasniegts labs ārstēšanas rezultāts, lai gan ir augsta malignitāte, kas strauji progresē, un smags vispārējais stāvoklis. Prof. Valdis Pīrāgs: “Gadījums norāda, kāda ir nozīme Klīniskajai universitātes slimnīcai, kur ir tāda speciālistu kapacitāte. Pacientam paveicās – gastroenterologs poliklīnikā pamanīja, ka tas ir netipisks gadījums, kas prasa stacionēšanu, ķirurgs pēc apskates Neatliekamās medicīnas centrā atteicās pacientu operēt. Pēc rūpīgas izmeklēšanas tika noteikta pareizā diagnoze.”
Oktobrī sākām rakstu sēriju par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, kas no visām hipertensijām veido 15%. Oktobra numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas arīdzan veicina asinsspiediena paaugstināšanos: vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Novembrī – par Kušinga sindromu. Tagad par feohromocitomu.
Sīkšūnu plaušu vēzis no visiem plaušu audzējiem visvairāk (98%) ir saistīts ar smēķēšanu. Tas izraisa 25% no visiem plaušu vēža nāves gadījumiem, lai gan saslimstība ir apmēram 15% no visiem plaušu ļaundabīgajiem audzējiem. V. Pīrāgs: “Protams, lielākoties pacients pats ir vainīgs, ka sīkšūnu vēzis ir attīstījies. Tāpēc mums allaž smēķētājiem jāatgādina, ka smēķēšana ir ne tikai ētisks netikums, bet arī viena no visbīstamākajām cilvēku ieražām, kādas vien zināmas.”
Staru proktīts ir nopietna staru terapijas komplikācija, kura būtiski ietekmē pacientu dzīves kvalitāti un kuras ārstēšanas iespējas ir ierobežotas. Problēma ir aktuāla, ņemot vērā onkoloģisko slimību izplatību. Slimības ārstēšanai nepieciešama multidisciplināra pieeja, sākot ar optimālākās onkoloģiskās slimības ārstēšanas metodes izvēli – staru terapijas deva, ilgums, nepieciešama turpmāka novērošana pie onkologa, gastroenterologa, endoskopiska terapija – un beidzot ar ķirurģisku ārstēšanu.
Ir pagājuši nu jau vairāk nekā pieci gadi pēc apjomīgā randomizētā Women Health Initiative (WHI) pētījuma pārtraukšanas un sensacionālā ziņojuma par hormonu aizstājterapijas (HAT) iespējamās saistības ar krūts vēža attīstību publiskošanas. Kas ir mainījies zinātnē un praksē šajā laikā? Kādas varētu būt turpmākās rekomendācijas?
Pēdējo 20-30 gadu laikā krūts vēža ķirurģijā veikts pagrieziens no maksimāli izturamas ārstēšanas uz minimāli nepieciešamo (prof. Umberto Veronesi). Ir pierādīts, ka no onkoloģiskā viedokļa plašu operāciju rezultāti nemaz nav labāki par saudzējošo operāciju rezultātiem, taču tie ir daudz sliktāki no funkcionālā viedokļa. Tādas operācijas kā Halsteda mastektomija vai paplašināta Urbana mastektomija jau ir kļuvušas par pagātni. Krūts vēža ķirurģiskās ārstēšanas tendences mūsdienās raksturo krūti saglabājoša ķirurģija mastektomijas vietā, onkoplastiskās ķirurģijas pielietošana, krūts rekonstrukcija un saudzējoša paduses ķirurģija.
Melanoma sastāda tikai 4% no visiem ādas vēžiem [1], bet, salīdzinot ar citiem ļaundabīgajiem ādas audzējiem, ir visbiežākais nāves cēlonis visā pasaulē. Tas ir iemesls 90% ar ādas audzējiem saistītu nāves gadījumu. Pēc vispasaules datiem 2002. gadā ir reģistrēti 160 000 jauni melanomas gadījumi un 41 000 no tiem sastāda melanomas izraisītie nāves gadījumi. Šīs slimības biežums visā pasaulē turpina pieaugt daudz straujāk nekā citu ādas audzēju biežums. Latvijā saslimstība ar melanomu 2002. gadā bija 4,5 gadījumi uz 100 000 vīriešu un 8,7 – uz 100 000 sieviešu. Katru gadu Latvijā tiek reģistrēti apmēram 170 jauni gadījumi, un saslimstībai ar melanomu joprojām ir vērojama tendence pieaugt.
Iekaisuma saistību ar ļaundabīgiem audzējiem apzinājās un centās skaidrot jau pirms vairākiem gadsimtiem. 1863. gadā Rūdolfs Virhovs norādīja, ka ļaundabīgs audzējs veidojas hroniska iekaisuma vietā. Zinātnieks šos novērojumus skaidroja vienkārši: dažādi kairinātāji bojā audus, un rodas iekaisums, kas veicina pastiprinātu jaunu audu veidošanos. [1] Vēlākie pētījumi šķīra akūtu iekaisumu no hroniska un tika secināts, ka akūts iekaisums, pretstatā hroniskam, veicina audzēju regresiju. Turpretī hroniskas iekaisīgas slimības saistās ar paaugstinātu audzēja attīstības risku. [2;3]
Analizējot gandrīz 300 000 pacientu laboratorisko datu paraugus Vācijā, tika konstatēts būtisks D vitamīna līmeņa samazinājums pandēmijas laikā. Visizteiktākais vidējā D vitamīna līmeņa kritums un D vitamīna deficīta pieaugums tika novērots vecāka gadagājuma sievietēm salīdzinājumā ar citām vecuma un dzimuma apakšgrupām.
Garā Covid-19 gadījumā simptomi saglabājas pēc SARS-CoV-2 infekcijas pārslimošanas, un liela daļa patoģenēzes mehānismu saistīti ar iekaisumu. Tika izteikta hipotēze, ka kolhicīns kā plaši zināms pretiekaisuma līdzeklis varētu samazināt garā Covid-19 simptomus, iedarbojoties uz šiem patoģenēzes faktoriem.
Laikā no 2025. gada 3. līdz 9. novembrim Zāļu valsts aģentūra jau desmito reizi kopā ar vairāk nekā 130 organizācijām visā pasaulē piedalās starptautiskajā kampaņā “Zāļu drošuma nedēļa” (#MedSafetyWeek).
Kardiometaboliskie traucējumi ir galvenais nāves un invaliditātes cēlonis visā pasaulē, un vēdera aptaukošanās ir viens no būtiskākajiem šo slimību riska faktoriem. Datu par normālsvara indivīdiem ar vēdera aptaukošanos un tā saistība ar kardiometaboliskajiem iznākumiem līdz šim ir bijuši ierobežoti.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
