Ģimenes adenomatozā polipoze (familial adenomatous polyposis – FAP) ir visizplatītākais adenomatozās polipozes sindroms. Tā ir autosomāli dominanti iedzimta slimība, ko raksturo agri sākusies ģenētiski determinēta no simta līdz vairākiem tūkstošiem adenomatozo polipu veidošanās viscaur resnajā zarnā. Ja netiek veikta profilaktiska operācija, līdz 40 gadu vecumam ir 100% kolorektālā vēža attīstības risks, malignizējoties kādam no polipiem. FAP ģenētiskais defekts ir iedzimta mutācija resnās zarnas adenomatozās polipozes APC gēnā.
Otrs biežākais vēža veids vīriešiem ir prostatas vēzis – lielākoties mazagresīvs, zema riska ļaundabīgs audzējs, kas visbiežāk neapdraud pacienta dzīvību. Lai prognozētu prostatas vēža tālākas attīstības risku pacienta veselībai, nozīmīga vieta ir jaunam slimības pārvaldīšanas veidam – aktīvai novērošanai.
Paraneoplastiskais sindroms ir simptomu komplekss, ko novēro pacientiem ar ļaundabīgo audzēju un ko nevar izskaidrot ar lokālu audzēja recidīvu vai metastāžu attīstību – vēsta medicīnas vārdnīcas. Ar šo rakstu vēlētos atgādināt par plašās un daudzveidīgās sindromu grupas biežākajiem variantiem, par reizēm neatpazītajiem ļaundabīgo audzēju pavadoņiem un aicināt – īpaši jaunos kolēģus – rūpīgi ieklausīties pacienta sūdzībās un novērtēt to saistību ar objektīvo atradi.
Diskusiju par kolorektālā vēža skrīningu onkologi sāka jau pērn, vēršot uzmanību, ka skaitļi skrīninga jomā mums ir vieni no zemākajiem Eiropā – tikai 6–7% no aptuveni 800 000 cilvēku lielās riska grupas veic šo skrīningu.
Hipofīzes adenomas diagnoze ir viegla, kad veikta hipofīzes attēldiagnostika, parasti tas ir MR izmeklējums. Bet tā var izrādīties ļoti grūta, kamēr vēl nav saskatītas indikācijas šā izmeklējuma veikšanai. Par diviem nesen klīniskajā praksē sastaptiem šādiem slimniekiem vēlamies pastāstīt, lai pievērstu uzmanību hipofīzes tilpuma procesa iespējami agrīnai diagnostikai ne vien endokrinologu, bet arī ģimenes ārstu, okulistu un neirologu praksē, lai iespējami retāk šī patoloģija būtu izteikta redzes ierobežojuma vai akluma iemesls.
Eiropas Savienībā dzemdes kakla vēzis pēc krūts vēža ir otrais biežāk satopamais audzējs, kas skar sievietes 15-44 gadu vecumā. Galvenais dzemdes kakla vēža cēlonis ir cilvēka papilomas vīruss (HPV), konkrētāk, augsta riska HPV tipi (onkogēnie tipi), kas izraisa persistējošu infekciju dzimumorgānos. [1] Infekcijas slimībām svarīga ne tikai precīza diagnostika un efektīva ārstēšana, bet arī skrīninga programmas, uzraudzība un kontrole. Jautājums ir visai sarežģīts, jo nepieciešama dažādu specialitāšu pārstāvju sadarbība. Rakstā sniegsim ieskatu šajos jautājumos.
Mielomas slimība ir ļaundabīga asins sistēmas saslimšana ar nekontrolējamu plazmatisko šūnu vairošanos un monoklonālā paraproteīna (M gradienta) producēšanu. Mielomas slimības agrīna diagnostika ir apgrūtināta, jo nav specifiskas klīniskās izpausmes. Slimību var diagnosticēt nejauši, kad slimniekiem nav nekādu sūdzību un simptomu, vai arī atklāt gadījumos, kad ir skartas vairākas orgānu sistēmas. Slimniekiem visbiežāk ir sūdzības par sāpēm muguras jostas daļā, kas biežāk tiek saistītas ar citām slimībām, nevis ar onkoloģiskām saslimšanām.
Šajā numurā noslēdzam rakstu sēriju par depresiju saistībā ar citām somatiskām saslimšanām. Iepriekšējos divos numuros apskatījām depresijas un koronāras sirds slimības, kā arī depresijas un diabēta savstarpējo saistību. Šoreiz pievērsīsimies depresijas īpatnībām insulta, onkoloģisko saslimšanu un HIV/AIDS pacientiem.
Šis klīniskais gadījums vēl nav līdz galam atrisināts, tomēr tas ir pietiekami interesants, lai par to rakstītu. Šajā gadījumā ir klīniskas un anamnestiskas aizdomas par salīdzinoši retu ģenētisku saslimšanu, iespējams, nepietiekami bieži diagnosticētu.
Aizpagājušajā gadsimtā jūs, iespējams, nekad neredzētu plaušu vēža slimnieku, jo tā bija reta slimība. Autopsijās no visiem vēžiem 1878. gadā plaušu vēzi sastapa apmēram 1% gadījumu, 1912. gadā medicīnas literatūras apskatā visā pasaulē tika aprakstīti tikai 374 plaušu vēža gadījumi. Ko novērojam mūsdienās? Kopš 2000. gada visā pasaulē katru gadu saslimst 1,2 miljoni cilvēku (no tiem trešdaļa sieviešu), apmēram trīs miljoni slimnieku dzīvo ar plaušu vēzi. Šoreiz divi klīniskie gadījumi, kas uzdod jautājumus: kādas problēmas sabiedrībai rada smēķēšana un ko ikvienam ārstam teikt, satiekot savu pacientu–smēķētāju.
Daudziem cilvēkiem ar demenci diagnozes noteikšana prasa ilgu gaidīšanu, bieži vien vairāk nekā 3 gadus, un jaunākiem pacientiem gaidīšanas laiks ir vēl ilgāks. Globāls pārskats, kurā aplūkoti vairāk nekā 30 000 gadījumu, atklāj, ka šo kavēšanos veicina vecums, demences veids un sistēmiskas veselības aprūpes problēmas, piemēram, speciālistu piekļuve un kultūras šķēršļi.
Priekšlaicīga menopauze nav tikai hormonāla problēma, tā daudzām sievietēm ir dziļi emocionāla. Jauns pētījums atklāj, ka gandrīz 30 % sieviešu piedzīvo depresiju, un tā nav tikai hormonu zuduma, bet arī bēdu, identitātes un atbalsta sistēmu problēma.
Bagātākās valstīs cilvēki nekustas mazāk, viņi vienkārši ēd vairāk. Jauns Djūka universitātes pētījums liecina, ka uzturs, nevis slinkums, veicina aptaukošanās epidēmiju industrializētajās valstīs.
Izpētīts, ka senioriem, kam nav kardiovaskulāras slimības, katras papildu 10 vidējas līdz intensīvas fiziskās aktivitātes saistītas ar kardiovaskulāro slimību riska samazinājumu. Tiem, kam pāri 80 gadu slieksnim arī viegla fiziskā aktivitāte pastaigu formā nodrošina ievērojamu aizsardzību.
Grūtības aizmigt varētu būt slēptais iemesls, kāpēc pieaugušie ar UDHT pazīmēm bieži jūtas mazāk apmierināti ar dzīvi. Jauns pētījums atklāj saistību starp bezmiegu un samazinātu labsajūtu cilvēkiem ar ADHD simptomiem, kas liecina par apburto loku, kur slikts miegs pasliktina uzmanības un emocionālās problēmas, un otrādi.
