Jauns liels pētījums, ko vadīja Amerikas vēža biedrības (ACS) pētnieki, liecina, ka vecums un smēķēšana ir divi svarīgākie riska faktori, kas saistīti ar relatīvu un absolūtu piecu gadu risku saslimt ar jebkādas lokalizācijas ļaundabīgu audzēju. Rezultāti arī parāda, ka papildus vecumam un smēķēšanas vēsturei ārstiem jāņem vērā pārmērīgs ķermeņa tauku daudzums, jebkura ļaunadbīga audzēja esamība ģimenes anamnēze un vairāki citi faktori, kas var palīdzēt pacientiem noteikt, vai viņi var gūt labumu no uzlabotas vēža skrīninga vai profilakses programmām.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Krūts slimību centra vadītājs, onkologs un krūts ķirurgs, asoc. prof. ARVĪDS IRMEJS divdesmit gadus ir veltījis onkoķirurģijai. Piedzīvojis šīs medicīnas jomas izaugsmi, strādājot apēdis ne vienu vien pudu sāls. Pērn asoc. prof. Arvīds Irmejs tika atzīts par Gada cilvēku medicīnā 2021 un saņēma Gada balvu medicīnā. Katra atdotā balss ir liecība, ka pacienti augstu vērtē ārsta darbu, uzticas un paļaujas uz viņu.
Šā sistemātiskā pārskata un meta–analīzes autori meklēja atbildi uz jautājumu – vai Covid–19 pandēmija ir saistīta ar vēža sijājošās diagnostikas samazinājumu pasaulē?
Lai aprakstītu Covid–19 iznākumus onkoloģiskiem pacientiem un analizētu atšķirības starp vakcinētiem un nevakcinētiem pacientiem, tika veikts COICA (Covid-19. Infection in Cancer Patient) pētījums.
Klīvlendas klīnikas pētījums liecina, ka pieaugušajiem ar aptaukošanos svara zudums, kas panākts ar bariatrisko operāciju, bija saistīts ar 32% mazāku vēža attīstības risku un par 48% mazāku ar vēzi saistītas nāves risku, salīdzinot ar pieaugušajiem, kuriem operācija nebija veikta.
Zināms, ka 5–alfa reduktāzes inhibitori (5–ARI), kas ir standarta medikamentozā terapija labdabīgas prostatas hiperplāzijas gadījumā ir saistīti ar samazinātu prostatas vēža sastopamības risku. Tomēr, tajā pašā laikā pastāv konfliktējoši rezultāti attiecībā uz mirstību no prostatas vēža pacientiem, kas lietojuši 5–ARI.
Pēdējos gados līdz ar pieaugošo vēža gadījumu sastopamību kardioonkoloģija attīstījusies kā atsevišķa kardioloģijas apakšnozare. Vēža pacientiem ir palielināts risks kardiovaskulāro slimību (KVS) attīstībai. Mūsdienu pretvēža terapija var izraisīt kardiotoksicitāti, tādējādi vēl vairāk palielinot KVS risku.
Covid–19 pandēmija ir prasījusi ieviest straujas pārmaiņas medicīniskās prakses principos. Daļa no šīm izmaiņām pievieno papildu vērtību veselības aprūpei, radot jaunas iespējas tālākai tās attīstībai.
Lai identificētu tādu biomarķieru klātbūtni urīnā, kas ir atbildīgi par urīnpūšļa vēža attīstību pēc karsētas tabakas produktu (KTP) lietošanas, tika veikts sistemātisks literatūras apskats. Tāpat tika kvantitatīvi salīdzināti biomarķieru līmeņi starp KTP lietotājiem un klasisko cigarešu lietotājiem.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Levi ķermenīšu demence ir pārsvarā vēlīna tipa demence ar augstāku prevalenci kā citas retāk sastopamas neirodeģeneratīvas slimības. Lai vadītu veselības aprūpes plānošanu dažādos pasaules reģionos, būtiski izprast globālos slimības epidemioloģiskos datus. Lai aprēķinātu kopējo Levi ķermenīšu demences incidenci un prevalenci pasaulē, veikts pētījums.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
No 23. līdz 25. aprīlim norisinājās Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas 10. kongress. Šis bija jubilejas kongress, kurā gan eksperti iepazīstināja ar jaunākajām tendencēm nozarē, gan ginekologu un dzemdību speciālistu saime svinēja kopīgi paveikto.
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
