Pēdējos gados līdz ar pieaugošo vēža gadījumu sastopamību kardioonkoloģija attīstījusies kā atsevišķa kardioloģijas apakšnozare. Vēža pacientiem ir palielināts risks kardiovaskulāro slimību (KVS) attīstībai. Mūsdienu pretvēža terapija var izraisīt kardiotoksicitāti, tādējādi vēl vairāk palielinot KVS risku.
Covid–19 pandēmija ir prasījusi ieviest straujas pārmaiņas medicīniskās prakses principos. Daļa no šīm izmaiņām pievieno papildu vērtību veselības aprūpei, radot jaunas iespējas tālākai tās attīstībai.
Lai identificētu tādu biomarķieru klātbūtni urīnā, kas ir atbildīgi par urīnpūšļa vēža attīstību pēc karsētas tabakas produktu (KTP) lietošanas, tika veikts sistemātisks literatūras apskats. Tāpat tika kvantitatīvi salīdzināti biomarķieru līmeņi starp KTP lietotājiem un klasisko cigarešu lietotājiem.
Febrila neitropēnija (FN) ir viena no biežākajām onkoloģiskajām situācijām, uz kurām tiek izsaukti neatliekamās medicīnas speciālisti. Augstāks risks (līdz 80 % pacientu) ķīmijterapijas inducētai FN ir hematoloģiskiem pacientiem, bet masu veidojošo audzēju gadījumā FN pēc ķīmijterapijas attīstās 10—50 %.
Vēzis arvien biežāk tiek definēts kā hroniska, ilgstoši ārstējama slimība, kas var negatīvi ietekmēt pacientu ikdienas dzīves kvalitāti. Nepilnvērtīgs uzturs var ietekmēt vēža ārstēšanas rezultātus, tāpēc optimāls uzturs ir būtisks onkoloģisko pacientu aprūpē. Lai mazinātu vēža radīto slogu un mirstību no ļaundabīgiem audzējiem, Eiropas Parlaments aicina klīnisko uzturu iekļaut visos vēža ārstēšanas posmos: terapijā, atbalstā un izpētē. [1]
Eiropas valstu vadošās vēža pacientu organizācijas piektdien Rīgā kongresā “Par vienlīdzību vēža uzveikšanā” parakstīja atklātu vēstuli – 10 soļi nevienlīdzības mazināšanai vēža aprūpē, kas tiks nosūtīta Eiropas Parlamentam, Eiropas Komisijai un Eiropas Savienības dalībvalstu valdībām.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca ir sākusi nacionālā vēža centra izveides un akreditācijas procesu, sakārtojot diagnostisko izmeklējumu un ārstēšanas procesus atbilstoši starptautiskām vadlīnijām.
Pieņem, ka migrēna ir kā aizsargājošs faktors pret krūts vēža attīstību. Taču pētījumu rezulāti atšķiras – citiem apstiprinot šo asociāciju, citiem noliedzot. Tāpēc šīs publikācijas autori veica meta–analīzi, lai noskaidrotu, vai šāda inversa asociācija starp migrēnu un krūts vēzi pastāv.
Ir medicīnas jomas, kurās ārsta darbs prasa ne vien izcilu profesionālo sagatavotību, bet arī spēju katru dienu sastapties ar cilvēka dzīves trauslumu. Transplantācija ir viena no tām. Par šīs medicīnas jomas izaicinājumiem un nākotni saruna ar Latvijas Transplantācijas centra vadītāju transplantologu JĀNI JUŠINSKI.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Pirmās operācijas plānotas 2026. gada decembrī. Da Vinci sistēma ļauj ķirurgam operēt caur nelieliem iegriezumiem, izmantojot palielinātu trīsdimensiju attēlu un smalkus, īpaši manevrētspējīgus instrumentus. Tie palīdz veikt precīzas manipulācijas, audu disekciju un šūšanu arī ļoti grūti pieejamās vietās. Operāciju veic ķirurgs, kurš no vadības konsoles kontrolē instrumentus un kameru; sistēma patstāvīgi nepieņem lēmumus un nekādas darbības neveic.
Ilgtermiņa Itālijas kohortas pētījumā konstatēts, ka 65,2 % pieaugušo ar alerģisku rinītu (AR) attīstījās hronisks rinosinusīts (HRS), parasti aptuveni piecus gadus pēc AR diagnosticēšanas. Pēdējā novērošanas vizītē HRS bija vienīgais faktors, kas neatkarīgi bija saistīts ar vidēji smagu persistējošu AR, palielinot tā attīstības risku gandrīz trīs reizes.