Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība “Onkonet” norāda: lai gan vēža diagnostikā un ārstēšanā pēdējos gados ir veikti jūtami uzlabojumi, daudziem pacientiem un viņu tuviniekiem ilgā gaidīšana un valsts nespēja nodrošināt ārstēšanu visiem, kam tā nepieciešama, ir radījusi vilšanos.
Jauns liels pētījums, ko vadīja Amerikas vēža biedrības (ACS) pētnieki, liecina, ka vecums un smēķēšana ir divi svarīgākie riska faktori, kas saistīti ar relatīvu un absolūtu piecu gadu risku saslimt ar jebkādas lokalizācijas ļaundabīgu audzēju. Rezultāti arī parāda, ka papildus vecumam un smēķēšanas vēsturei ārstiem jāņem vērā pārmērīgs ķermeņa tauku daudzums, jebkura ļaunadbīga audzēja esamība ģimenes anamnēze un vairāki citi faktori, kas var palīdzēt pacientiem noteikt, vai viņi var gūt labumu no uzlabotas vēža skrīninga vai profilakses programmām.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Krūts slimību centra vadītājs, onkologs un krūts ķirurgs, asoc. prof. ARVĪDS IRMEJS divdesmit gadus ir veltījis onkoķirurģijai. Piedzīvojis šīs medicīnas jomas izaugsmi, strādājot apēdis ne vienu vien pudu sāls. Pērn asoc. prof. Arvīds Irmejs tika atzīts par Gada cilvēku medicīnā 2021 un saņēma Gada balvu medicīnā. Katra atdotā balss ir liecība, ka pacienti augstu vērtē ārsta darbu, uzticas un paļaujas uz viņu.
Šā sistemātiskā pārskata un meta–analīzes autori meklēja atbildi uz jautājumu – vai Covid–19 pandēmija ir saistīta ar vēža sijājošās diagnostikas samazinājumu pasaulē?
Lai aprakstītu Covid–19 iznākumus onkoloģiskiem pacientiem un analizētu atšķirības starp vakcinētiem un nevakcinētiem pacientiem, tika veikts COICA (Covid-19. Infection in Cancer Patient) pētījums.
Klīvlendas klīnikas pētījums liecina, ka pieaugušajiem ar aptaukošanos svara zudums, kas panākts ar bariatrisko operāciju, bija saistīts ar 32% mazāku vēža attīstības risku un par 48% mazāku ar vēzi saistītas nāves risku, salīdzinot ar pieaugušajiem, kuriem operācija nebija veikta.
Zināms, ka 5–alfa reduktāzes inhibitori (5–ARI), kas ir standarta medikamentozā terapija labdabīgas prostatas hiperplāzijas gadījumā ir saistīti ar samazinātu prostatas vēža sastopamības risku. Tomēr, tajā pašā laikā pastāv konfliktējoši rezultāti attiecībā uz mirstību no prostatas vēža pacientiem, kas lietojuši 5–ARI.
Pēdējos gados līdz ar pieaugošo vēža gadījumu sastopamību kardioonkoloģija attīstījusies kā atsevišķa kardioloģijas apakšnozare. Vēža pacientiem ir palielināts risks kardiovaskulāro slimību (KVS) attīstībai. Mūsdienu pretvēža terapija var izraisīt kardiotoksicitāti, tādējādi vēl vairāk palielinot KVS risku.
Covid–19 pandēmija ir prasījusi ieviest straujas pārmaiņas medicīniskās prakses principos. Daļa no šīm izmaiņām pievieno papildu vērtību veselības aprūpei, radot jaunas iespējas tālākai tās attīstībai.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (Austrumu slimnīca) 11. septembrī notika profesionālās pieredzes apmaiņas pasākums, lai Ukrainā gūtās praktiskās atziņas par medicīnas darbu kara apstākļos nodotu tālāk citām ārstniecības iestādēm Latvijā un stiprinātu kopējo gatavību krīzes un kara apstākļiem.
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
Pacientiem ar vēzi obstruktīva miega apnoja (OMA) bija saistīta ar paaugstinātu sirds un asinsvadu slimību (SAS) risku, īpaši ar sirds mazspējas risku. Sievietēm ar OMA sirds mazspējas risks bija gandrīz divas reizes lielāks.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Statīnu efektivitāte un drošums kardiovaskulāro notikumu primārajā profilaksē, kā arī to ietekme uz dzīves ilgumu bez invaliditātes gados vecākiem cilvēkiem joprojām nav pilnībā skaidra.