ARMANDS SĪVIŅŠ, onkoķirurgs: palīdzēt pēc maksimālas programmas
Specializējies aknu, aizkuņģa dziedzera, barības vada, resnās zarnas un kuņģa operāciju veikšanā. Pērnā gada nogalē doc. Armanda Sīviņa veikums tika novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni — valsts augstākajam apbalvojumam viņu izvirzījuši pacienti.
Jūsu kontā ir daudz unikālo operāciju, pēdējā — ar Stradiņa slimnīcas sirds un asinsvadu ķirurgiem un anesteziologiem reanimatologiem — aknu audzēja operācija, kur trombotiskās masas bija izplatījušās līdz sirds labajam priekškambarim. Jūsos ir kāds magnēts, kas pievelk īpašos gadījumus?
Ikvienam pacientam, kas atnācis pie manis uz konsultāciju pēc palīdzības, cenšos palīdzēt pēc maksimālas programmas. Pat vissmagākajos gadījumos cenšos atrast risinājumu, saskatīt iespēju, kā varētu palīdzēt slimības skartajam.
Pēc tam, redzot laimīgu pacientu, man ir liels gandarījums, gūstu pozitīvu lādiņu. Rodas stimuls darīt vēl sarežģītākas lietas.
Šīs unikālās operācijas ir magnēts, kas pievelk īpašos gadījumus, nevis es. Par ķirurgu runā viņa darbi. Un pēdējā laikā Onkoķirurģijas klīnikā pieaug sarežģīto operāciju īpatsvars. Pie mums arvien biežāk nonāk pacienti, kas ārstēti citur, kam ir slimības recidīvs, tā progresējusi, ārstēšana atteikta. Pie mums nonāk arī pacienti ar retām slimībām, kādas citās slimnīcās ķirurģiski neārstē. Kopā ar kolēģiem veicam barības vada rezekcijas ar dažādu veidu plastikām, ko nedara nevienā citā klīnikā Latvijā. Tās ir ļoti smagas operācijas, ilgst desmit divpadsmit stundu.
Ko jums nozīmē uzslavas, kolēģu apbrīna vai skaudība, apbalvojumi?
Tas, ka tiek novērtēts labi paveiktais, man ir tikpat svarīgi kā jebkuram citam. Ja tā nenotiktu, iespējams, pazustu stimuls strādāt arvien labāk un vairāk.
Savā darba mūžā esmu saņēmis gan uzslavas, gan zinu, ko nozīmē kolēģu skaudība. Ja sāc kaut ko darīt vairāk nekā citi vai to, ko citi nedara, kādam tas izraisa negatīvu attieksmi. Lai cik šķietami bezcerīgā stāvoklī pacients ierodas pie manis, es nevaru viņam atteikt palīdzību, cenšos atrast gaismu tuneļa galā. Tas bija galvenais stimuls, kāpēc sāku veikt sarežģītas operācijas. Tas ir milzīgs darbs, ko nedaru viens, bet kopā ar ārstu komandu: ķirurgiem, anesteziologiem, radiologiem, ķīmijterapeitiem, staru terapeitiem un citiem. Viens pats es nespētu atrisināt sarežģītu situāciju, tāpēc uzskatu, ka man piešķirtais valsts augstākais apbalvojums ir novērtējums mums visiem.
Protams, patīkami, ka tiku apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Jūtos pagodināts. Turklāt zinu, ka šai balvai mani izvirzīja pacienti, par kuru dzīvību un veselību esmu cīnījies. Cilvēki, ar kuriem kopā esam izgājuši cauri dažādām grūtībām, kurus ļoti labi pazīstu.
Vai esat maksimālists ne tikai operāciju zālē, bet vispār dzīvē: attiecībās ar cilvēkiem, pret sevi?
Jā, esmu maksimālists, arī ļoti tiešs — saku, ko domāju, kas ne visiem patīk. Uzskatu, ka tikai tādā veidā var kaut ko panākt un iet uz priekšu. Pēc katras sarežģītas operācijas man prātā ir nākamais solis. Negribu palikt uz vietas, bet attīstīties. Ja stāvi uz vietas, tu patiesībā atpaliec.
Ticat, ka cilvēks piedzimst ar savu raksturu, programmu dzīvei?
Jā, ticu, ka ikvienam no mums ir kāda programma dzīvei, to var saukt par likteni vai kā citādi. Kaut man bijuši daži šķēršļi, vienmēr esmu gājis uz izvēlēto mērķi un to sasniedzis. Bet ne visiem tas izdodas, kaut ir smagi strādājuši. Acīmredzot man stāvējis klāt liktenis, veiksme vai Dievs.
Un kāda ir jūsējā programma?
Mana programma ir palīdzēt cilvēkiem, tāpēc izvēlējos ārsta profesiju. Un šo izvēli izdarīju agri, vēl pamatskolā. Kad mācījos vidusskolā, sāku strādāt par sanitāru. Bērnībā diezgan daudz slimoju, gadījās arī traumas, tāpēc esmu gulējis slimnīcās, vērojis, kā strādā ārsti un māsiņas. Apbrīnoju dakterus, viņi man šķita gandrīz vai Dievam pietuvināti.
Esmu izgājis daudz kam cauri un domājis, vai es izvēlētos citu profesiju, ja nonāktu tādas izvēles priekšā līdz ar iespēju dzīvi nodzīvot no jauna. Varu atbildēt nekavējoties: es atkal izvēlētos ārsta profesiju. Neko nenožēloju, kaut zinu, cik dārgi tas man maksājis, lai sasniegtu to līmeni, vietu, kur tagad esmu.
Nepiekūstat? Cik daudz operāciju jums ir nedēļā?
Piekūstu, esmu tikai cilvēks, nevis robots. Stāvot un operējot desmit vai divpadsmit stundas, fizisks nogurums būs vienmēr. Kad pagājušajā nedēļā pabeidzu operāciju, kas ilga divpadsmit stundas, biju fiziski izlādējies. Taču, redzot, ka operācijas iznākums ir veiksmīgs, nāk pamatīgs psiholoģisks lādiņš ar plus zīmi, kas fiziskajam nogurumam liek atkāpties otrajā plānā.
Gadā veicu aptuveni septiņsimt četrdesmit operāciju, dienā ir divas trīs lielas operācijas, citreiz vairāk. Uzkrājoties pieredzei, sarežģītas operācijas spēju veikt ātrāk: ja iepriekš tām vajadzēja piecas sešas stundas, tad tagad divas trīs stundas, varbūt četras, ja gadījums smagāks.
Kura no operācijām jums pašam bijusi pagrieziena punkts, mainījusi domāšanu?
Tā nebija operācija, bet kāds notikums. Pēc rezidentūras pirmoreiz devos uz ārstu kongresu Prāgā, kur piedzīvoju atskārsmi. Ja iepriekš man šķita, ka ķirurģija Latvijā ir augstā līmenī, gandrīz vai tuvu ideālam, tad, uzzinot, kas notiek pasaulē, kardināli mainīju domas. Šajā kongresā japāņu ārsti prezentēja klīnisko gadījumu — stāstīja par pacientu, kuram bija resnās zarnas vēzis ar desmit metastāzēm aknās, kurš tika izoperēts un pēc operācijas ir nodzīvojis jau piecus gadus (onkoloģijā uzskata — ja pēc operācijas nodzīvoti pieci gadi, esi praktiski vesels). Sapratu, uz ko jātiecas, kaut Latvijas mērogā tas šķita kosmoss, jo tolaik tādi pacienti ķirurģiski netika ārstēti. Kad bija pagājuši desmit gadi, kopš apmeklēju šo kongresu, pie manis ieradās pacients ar tādu pašu diagnozi — viņam bija metastāzes abās aknas daivās un taisnās zarnas vēzis. Veicām operāciju, viņš pēc tās ir nodzīvojis jau vairāk nekā divpadsmit gadu.
Vai kaut kur ir ķirurģijas Meka, kur jūs labprāt gribētu pastrādāt?
Daudz kur esmu bijis — trīs mēnešus stažējos Itālijā, gandrīz mēnesi biju kursos Francijā, vēl citviet. Tagad vairs nevaru atļauties vairākus mēnešus būt prom no Onkoķirurģijas klīnikas, taču uz kādu nedēļu aizbraucu. Konkrētas ķirurģijas Mekas man nav, domāju, ka jebkurā klīnikā var kaut ko iemācīties, aizgūt, piemēram, kā tiek organizēts darbs, kādas ārstniecības metodes tiek izmantotas.
Ārvalstu klīnikās ārstiem ir daudz vieglāk strādāt, jo ir mazāka slodze — ārstam nav jāaprūpē tik liels pacientu skaits kā pie mums, ir labāks tehniskais aprīkojums. Man nodaļā ir divdesmit trīsdesmit ķirurģiskie onkoloģiskie pacienti. Zinu, ka tas nav normāli, esmu mēģinājis ierobežot savu pacientu skaitu, bet man neizdodas. Ja varu cilvēkiem palīdzēt, nevienam neatsaku.
Lai ieviestu jaunas operācijas, nepieciešami gan cilvēkresursi, gan finansiāls nodrošinājums. Tās ne vienmēr tiek atbalstītas, ir jāpierāda, ka šīs operācijas ir efektīvas un vajadzīgas, kaut citās valstīs tādas veic jau labu laiku.
Esat pamanīti arī pasaulē?
Es sevi neuzskatu par superzvaigzni. Lai mūs pamanītu, mūsu darbus vajadzētu prezentēt kongresos, attīstīt pētniecisko darbu, kas prasa daudz laika un enerģijas, ir arī visādi zemūdens akmeņi, par kuriem varētu ilgi runāt. Diemžēl Latvija joprojām ir vienīgā valsts Eiropā, kurā nav vēža slimnieku reģistra. Tas ir kauna traips mūsu valstij.
Pēdējos pāris gados kopā ar jaunajiem kolēģiem esam pievērsušies arī pētnieciskajam darbam, jo sapratām, ka tikai strādāt un operēt — tā ir vakardiena. Veidojam datu bāzes, darām citas lietas.
Bez spožajām operācijām ir arī rutīnas operācijas. Kas ir jūsu rutīna?
Nezinu, kas ir rutīna. Es katru pacientu uztveru kā unikālu gadījumu, jo nav divu vienādu cilvēku, katram ir kāda anatomiska īpatnība, audzējs izplatījies dažādi, atšķiras attieksme pret slimību un psiholoģiskā reakcija uz diagnozi. Protams, ir vienkāršākas operācijas, kas neprasa daudz laika, taču neviena operācija man nešķiet rutīnas operācija.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada februāra numurā