Elpas aiztures lēkmes pediatriskajā populācijā nav retums, kāda no epizodēm bijusi gandrīz 5 % bērnu. Visbiežāk rodas 6—18 mēnešu vecumā, bet atsevišķos gadījumos pat līdz četru gadu vecumam. Lēkmju sastopamība nav atkarīga no dzimuma, tomēr nedaudz biežāk novēro meitenēm. Vecākiem epizodes skatīties ir biedējoši, tāpēc agrāk vai vēlāk bērns nonāk pie ārsta.
Autiņdermatīts ir karinošs stāvoklis uz ādas, kuru sedz autiņbiksītes, biežākā ādas problēma zīdaiņiem un bērniem, jo skar 7—35 % zīdaiņu. Visbiežāk autiņdermatītu novēro zīdaiņiem deviņu un 12 mēnešu vecumā, bet tas var attīstīties jebkurā vecumā, kad vien lieto autiņbiksītes.
Vakcinācija ievērojami samazinājusi saslimstību un mirstību no dažādām infekcijas slimībām, ierobežojusi (vai pat pilnībā izskaudusi!) to izplatību un nu kļuvusi par sava veiksmes stāsta upuri.
Divdesmitā gadsimta sākumā britu pediatrs Džords Frederiks Stills rakstīja: “Es nezinu nevienu citu simptomu, kas būtu tik ļoti grūti izskaidrojams kā kolikveida sāpes vēderā.” Mūsdienās, gadsimtu vēlāk, klīnicisti un pētnieki vēl joprojām mēģina saprast un izskaidrot funkcionālus kuņģa—zarnu trakta traucējumus (FKZT).
Daudzi vecāki raizējas par to, ka viņu bērnam ir urīna nesaturēšana jeb enurēze. Par enurēzi kā atkāpi no normas var runāt tad, ja bērnam piecu gadu vecumā (izņemot gadījumus, kad ir intelektuālās attīstības aizkavēšanās) enurēze ir vismaz divas reizes nedēļā trīs mēnešus pēc kārtas, pēc septiņu gadu vecuma — biežāk nekā reizi mēnesī.
Mutes dobuma un barības vada gļotādas saskare ar ķīmiski aktīvām vielām ir neatliekams stāvoklis, kas prasa tūlītēju palīdzību un nereti arī ilgstošu ārstēšanos. Kodīgu vielu norīšana nejauši vai suicīda gadījumā sabiedrībā zināma sen. Daiļliteratūrā Šekspīrs aprakstījis, kā Bruta sieva Porcija veic pašnāvību, rijot uguni. [1]
Pietiekama šķidruma daudzuma uzņemšana uzlabo kognitīvas funkcijas, pašsajūtu, uzmanību, garastāvokli, uzlabo vielmaiņas procesus, ādas stāvokli, palielina aizsardzības spējas, samazina slimību attīstības risku, toties ūdens trūkums organismā var izraisīt nogurumu, koncentrēšanās samazināšanos, galvassāpes, slāpes. [1]
Apmēram 1% dzīvi dzimušo bērnu konstatē iedzimtas sirdskaites. Augstāks sastopamības rādītājs ir nedzīvi dzimušajiem (3—4%), spontāno abortu materiālā (10—25%) un neiznēsātiem zīdaiņiem (~ 2%, izņemot PDA — patent ductus arteriosus). Šajā kopējā sastopamībā nav iekļauts mitrālā vārstuļa prolapss, PDA priekšlaicīgi dzimušajiem un bikuspidāli aortas vārstuļi (sastopami 1—2% pieaugušo). [32]
Cēloņa izzināšana un diagnostika recidivējošām pneimonijām var būt mulsinoša un nebūt nav vienkārša. Pat 30% pacientu cēlonis netiek identificēts. Rakstā piedāvājam praktiskus risinājumus, diferenciālās diagnozes, izmeklējumus bērniem ar recidivējošām dziļo elpceļu infekcijām.
Rinosinusīts (RS) ir deguna dobuma un viena vai vairāku blakusdobumu gļotādas iekaisums. Pediatru un ģimenes ārstu praksē bieži jāuzklausa pacientu vecāku sūdzības par izdalījumiem no deguna un klepu. Akūtas respiratoras vīrusu infekcijas zīdaiņiem un bērniem rudens–ziemas periodā tiek diagnosticētas ļoti bieži.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
Hipertensija un diabēts ir vadošie kardiovaskulāro slimību modificējamie riska faktori, tomēr liela daļa pasaules iedzīvotāju paliek nediagnosticēti. Šobrīd skrīningu veicam vai nu klīniskajā praksē vai ar dažādu valkājamu ierīču palīdzību, kas kopumā ierobežo potenciālo skrīninga aptveri dažādu iemeslu dēļ. Iespējams risinājums ir pasīvas bezkontakta uzraudzības sistēmas, kas var tikt dažādos veidos iekļautas apkārtējā vidē un veicināt agrīnāku diagnostiku. Interesantu risinājumu piedāvā pētnieki no Japānas, prezentējot jaunākos datus Eiropas Kardiologu asociācijas ikgadējā kongresā.
