Viņi provocē, rotaļājas, fantazē, citē. Kutina nervus, liek savilkt uzacis (kas tas ir?!), liek klausīties vārdos, smaidīt un dauzīties līdzi. DJ Krankenwagen mūzika nav tikai par medicīnu, kaut nenoliedzami — tajā tās ir diezgan daudz. Baltie ķiteļi, teksti un simboliskais mediķa tēls, caur kuru transformēt dzīves grūtības un uzvarēt tās. Un vēl grupā spēlē ārsts(-i).
Viņa laimes atslēgas ir divas. Ģimene, par kuru domājot, pārņem drošības izjūta, un darbs, kuram redzi patiesu jēgu. Profesors MĀRIS TAUBE ikdienā vada RPNC Ambulatoro centru “Veldre” un RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedru. Izgājis karjeras lokus, nu jau desmit gadus atgriezies pie psihiatrijas pacientiem, jo tieši šajā darbā rod vislielāko iespēju reāli palīdzēt.
“Jau vidusskolas pēdējās klasēs zināju, ka gribu kļūt par ārstu. Nebija nekādu blakus opciju,” intervijā atklāj Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs, bērnu psihiatrs ŅIKITA BEZBORODOVS. Ja dari to, kas patīk un padodas, var pagūt daudz.
“Cilvēka psihe ir tāds Visums, kurā vienmēr gribējies iekļūt, saprast, kā tas darbojas. Bet tas ir vēl grūtāk aptverams nekā kosmoss, — nopūšas Dr. Andris Arājs, psihiatrs, bērnu psihiatrs, tiesu eksperts un tiesu psihiatrijas eksperts. Un to saka ārsts savos 80 mūža gados, no kuriem 55 nostrādāti vienā darba vietā — Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā!
Krīzes notiek gan globāli ekonomikā, gan ir ļoti personīgas. Tās piedzīvojam arī kā profesionāļi. Ne vienmēr tās ir dziļas dilemmas, reizēm — emocijas, kas ilgāku laiku nelaiž vaļā. Jānotur līdzsvars, balansējot ar stresu darbā, neapmierinātību, ka neesi sava stāsta rakstnieks, sāc izdegt un varbūt pat īsti nesaproti — kāpēc. Par palaidējmehānismu var kļūt dažādi ārēji apstākļi, piemēram, Covid–19 pandēmija. Kā šādās situācijās palīdzēt sev?
Kas ārstu veido par harmonisku personību? Kur atrast resursus, kad šķiet, ka profesija pieprasa par daudz? Un kas mūs dara patiesi laimīgus? Saruna ar SILVIJU LEJNIECI, ārsti psihoterapeiti, psihoanalītiķi, kas savu profesionālo ceļu sākusi kā ģimenes ārste.
Narkoloģe, psihiatre, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja ASTRĪDA STIRNA nevairās no atbildīgiem amatiem un pienākumiem. Ārstēšanas rezultāts viņas medicīnas jomā nav redzams pēc mēneša vai gada, tas ir ilgstošs process. Tomēr, kad pacientam izdodas atbrīvoties no atkarības radītām problēmām, gandarījums ir milzīgs. Jo tad izdevies palīdzēt ne vien pacientam, bet arī viņa ģimenei.
Katru gadu pasaulē dzīvību sev atņem 703 000 cilvēku, kas nozīmē vienu pabeigtu pašnāvību ik 40 sekundes. Pašnāvības ir ceturtais vadošais nāves iemesls (pēc ceļu satiksmes negadījumiem, tuberkulozes un vardarbības) 15—19 gadu vecumā. [1; 4]
Vasaras saulgriežos viņa būs savās mājās. Tēva mājās Tukuma pusē. Plašs pagalms, meža ieloks, lielais saimes galds. Vieta, kur būt ar savējiem. Būt kopā. “Tās ir tādas vienkāršas lietas, kas iedvesmo: daba, pastaiga, pirtiņa. Ģimene, draugu pleca sajūta,” saka psihiatre, psihoterapeite SANDRA PŪCE, slimnīcas Ģintermuiža virsārste, ārstniecības daļas vadītāja, kas ikdienā konsultē pacientus arī privātpraksē.
Ja kāds no vecākiem ir ārsts, atvase nereti ironizē, ka arī kļuvis par mediķi, jo neko citu jau nav redzējis, zinājis. Šāda pēctecība var būt gan augsta latiņa, ko grūti pārvarēt, gan arī daudz ko dāvā. Divas paaudzes un trīs stāsti — par vērtībām, par sakņu izjūtu, par būšanu līdzās. Arī par salīdzināšanas simptomu, kas profesionālajā vidē nereti notiek.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
Primāra hiperparatireoze (PHPT) klīniskajā praksē ir bieži sastopama un ir atbildīga par skeleta un nieru bojājuma attīstību, Kaut arī paratireoīdektomija var novērst šo komplikāciju attīstību, daudzu pacientu pārvaldība tiek vadīta novērojot. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt PHTP radītu orgānu bojājumu biežumu un attīstības laiku.
