Anorexia nervosa, latviski – pašgribēta badošanās –, dažkārt kopā ar kategorisku veģetārismu. Skaistuma etalonu loma ēšanas traucējumu izcelsmē šodien, 21. gadsimtā, tiecas dominēt pār citiem faktoriem. Tomēr Anorexia nervosa ir kompleksa slimība – gan ar psiholoģisko, gan neirobioloģisko, gan sociālo komponenti. Pagājušajā gadsimta septiņdesmitajos gados ķermeņa kults Rietumu pasaulē un mūsu valstī nebija ne tuvu tik saasināts kā šodien – šoreiz klīnisko gadījumu rubrikā divi Anorexia nervosa gadījumi no tā laika. Savukārt ar kampaņu no anorexia sākās Milānas modes nedēļa Rudens 2007, paužot protestu pret pārāk kārnu modeļu izmantošanu un nereālu skaistuma standartu popularizāciju.
Seno indiešu mitoloģija vēsta, ka dievs Krišna auga gana Nandas un viņa sievas Jašodas ģimenē. Reiz Jašoda ievēroja, ka puisēns ēd zemi. Viņa norāja Krišnu un pavēlēja atvērt muti, lai varētu to iztīrīt. Taču, ielūkojusies bērna mutē, viņa ieraudzīja tajā vismaz trīs pasaules. Tā arī mēs – jo dziļāk un uzmanīgāk apgūstam savu ķermeni, jo pārsteidzošākus atklājumus tas mums sniedz. Auglība, dzīvības turpināšana un atjaunošana bija senā cilvēka galvenais rūpju objekts. Vienlaikus cilvēku populācijā ir novērotas un arī šodien izpausmi gūst daudzas īpatnības, atkāpes no vispārpieņemtām normām, deviācijas. [1]
Seksoloģijas vēsturiskajā attīstībā jau tūkstošiem gadu pirms Kristus dzimšanas cilvēks uz seno alu sienām simboliski attēloja vīrieša fallu, sievietes krūtis, mīlētāju augumus. XIX gadsimtā Eiropā izdotas daudzas zinātniski pamatotas monogrāfijas par seksuālo veselību un tās traucējumiem, novirzēm jeb deviācijām, patoloģiju. Grāmatu autori ir psihiatri, neirologi, seksopatologi, ginekologi, urologi, laulību konsultanti. 1918. gadā M. Hiršfelds Berlīnē nodibina pasaulē pirmo Seksoloģijas zinātniski-pētniecisko institūtu. XX gadsimtā Eiropā, valdot Zigismunda Freida psihoanalītiskajai pieejai cilvēka seksualitātes izpratnē, paralēli pasaulē aizvien aktīvāk tiek pētīta cilvēka endokrīnā veselība, centrālās nervu sistēmas, dzimumhormonu saistība ar indivīda reakcijām un izturēšanos, uroģenitālās sfēras un citu orgānu saslimšanas ietekme. Mūsdienās psihogēnas dabas parafilijas jeb seksuālās perversijas saista ar tādiem faktoriem kā psihoseksuālās attīstības agrīni traucējumi, pārdzīvota psihotrauma, priekšlaicīga psihoseksuāla attīstība un klasificē atbilstoši starptautiskajai slimību klasifikācijai.
Ēšanas traucējumi tiek definēti kā pārmērīgas uzmanības pievēršana sava ķermeņa svaram un formai, ko pavada neadekvāta, neregulāra vai haotiska barības uzņemšana. Nereti pacientiem ar ēšanas traucējumiem papildus ir kāda cita veida atkarība: smēķēšana, alkohola, narkotisko vielu lietošana. Vēlamies vērst uzmanību faktam, ka no visām psihiatriskajām patoloģijām ēšanas traucējumu gadījumā ir visaugstākā mirstība. Pēc ASV datiem pārēšanās, veicinot aptaukošanos, fizisku pasivitāti, dislipidēmiju un audzēju attīstību, katru gadu kļūst par iemeslu vismaz 300 000 cilvēku nāvei.
Kāpēc rodas stress? Mūsdienu dzīves ritms ir kļuvis tik straujš un piesātināts, ka cilvēka organisms nespēj tam pietiekami ātri pielāgoties. Zūd līdzsvars starp cilvēka ārējo un iekšējo pasauli, rodas iekšējs diskomforts. Rezultātā cilvēka organismā notiek izmaiņas dažādos bioķīmiskajos procesos, ko mēs varam apzīmēt ar vienu vārdu - stress. Psihogēnas traumas un stress ir ļoti aktuālas tēmas mūsu sabiedrībā - iespējams apgalvot, ka mūsu vide un sabiedrība nav psihoekoloģiskas. Nedrīkstam aizmirst, ka lielākajai organisko slimību daļai ir psiholoģiskas izcelsmes raksturs.
Pretstatā kino, televīzijas un interneta izdaudzinātajam sievietes seksuāli maniakālajam, vampīriskajam, iekārē trakojošajam tēlam mūsdienu reālā sieviete zemas seksuālās aktivitātes dēļ nereti cieš no distresa, depresijas, neirotiskas trauksmes un bailēm, miega traucējumiem. Daudzos 2005. un 2006.gadā Kopenhāgenā un Prāgā notikušo Eiropas seksuālās veselības medicīnas kongresu referātos tika aplūkoti sievietes seksuālās funkcijas traucējumi un to iespējamā ārstēšana. Tika pievērsta uzmanība aizvien pieaugošam sieviešu seksuālo neirožu skaitam reproduktīvā un menopauzes vecumā pēdējo gadu laikā, akcentēta psiholoģisko, sociālo un bioloģisko mehānismu etioloģiskā nozīme šo neirožu attīstībā.
Ārstēt vajag ne vien slimību, bet arī cilvēku, kuru tā piemeklējusi. Gadsimtos krāta pieredze apstiprina, ka ar klasisko terapiju slimniekam bieži vien nepietiek – ir vajadzīgs arī garīgs atbalsts, kā radīšanai daudzviet slimnīcās un klīnikās darbojas īpašs – garīgās aprūpes – dienests. Savu viedokli par šo darbu pauž Doctus uzrunātie ārsti un slimnīcu kapelāni.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Primāra hiperparatireoze (PHPT) klīniskajā praksē ir bieži sastopama un ir atbildīga par skeleta un nieru bojājuma attīstību, Kaut arī paratireoīdektomija var novērst šo komplikāciju attīstību, daudzu pacientu pārvaldība tiek vadīta novērojot. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt PHTP radītu orgānu bojājumu biežumu un attīstības laiku.
