“Vai jums ir sausums acīs un/vai mutē?” Šis jautājums ir no standarta sarunas ar pacientu reimatologa ikdienas praksē, ievācot anamnēzi. Kāds ir jautājuma pamatojums? Iespējamais dažādu sūdzību (un arī sāpju locītavās) izskaidrojums ar Šēgrena jeb sausuma sindromu.
Reimatisko slimību ārstēšana pēdējos 20 gados krasi mainījusies. Galvenā terapeitiskā pieeja pirms vairākām desmitgadēm slimības sākumā bija novērošanas stratēģija, medikamentu izmantošanu atstājot smagas slimības gadījumiem. Šobrīd situācija mainījusies.
Lielākā daļa reimatisko slimību saistītas ar izmaiņām imunoloģiskajā profilā, sevišķi sistēmas saistaudu slimības. Taču ir situācijas, kad saskaramies ar reimatisko slimību bez raksturīgām izmaiņām imunoloģiskajās analīzēs.
Vai bioloģiskām un bioloģiski līdzīgām zālēm var piemērot tos pašus aizvietošanas principus kā ķīmiskā ceļā sintezētajām zālēm? Piemērot references cenas noteikšanas principu un savstarpēji aizvietot ik trīs mēnešus, kā to nosaka mūsu zāļu iegādes un kompensācijas sistēma?
Podagra ir iekaisīga slimība, ko izraisa nātrija urātu izgulsnēšanās locītavās un audos. Tā ir biežākā iekaisīgā artrīta forma vīriešiem, tās sastopamība un attīstības biežums pieaug sievietēm menopauzē. Šajā rakstā apskatīsim ārstēšanas iespējas un ar ārstēšanu saistīto komplikāciju pārvaldību.
Šegrēna (Sjögren) sindroms ir hroniska slimība, kam raksturīga eksokrīno orgānu limfocītiska infiltrācija. Lielākajai daļai pacientu attīstās tādi simptomi kā acu sausums, kserostomija un glandula parotis palielināšanās.
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir akcentēt autoimūna iekaisuma artrīta izpausmes ārpus locītavām, ilgtermiņa komplikācijas neadekvātas terapijas gadījumā, kā arī atgādināt par pacienta līdzestības nozīmi hroniskas, sistēmiskas slimības gadījumā.
Osteoartrīts ir visbiežākā locītavu slimība, kas skar 10—12 % pieaugušo populācijas; paredz, ka nākamajās desmitgadēs izplatība pieaugs par 50 %. Slimībai raksturīga locītavas skrimšļa noārdīšanās, zemas pakāpes sinoviāls iekaisums un hipertrofiskas izmaiņas kaulos. Literatūras apskatā aplūkotas farmakoloģiskās ārstēšanas iespējas.
Dermatomiozīts ir reta sistēmiska slimība, kuras diagnostikai un atpazīšanai nepieciešama precīza un mērķtiecīga pacienta anamnēzes datu noskaidrošana un pacienta izmeklēšana, jo šīs slimības izpausmes (ādas bojājums un proksimālo muskuļu nespēks) var šķist nespecifiskas un tās viegli sajaukt ar citu patoloģiju izpausmēm.
Idiopātiskas iekaisuma miopātijas (IIM) ir heterogēna iegūto sistēmisko slimību grupa, kam raksturīgs iekaisums šķērssvītrotajos muskuļos. [1] Tā ir vislielākā potenciāli ārstējama miopātiju grupa bērniem un pieaugušajiem.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
29.aprīlī trīs izcilākajiem jaunajiem ķīmijas un trīs bioloģijas skolotājiem pasniegtas Latvijas zāļu ražotāja AS “Olainfarm” un SIA “Centrālā laboratorija” stipendijas 3000 eiro apmērā katram, kopsummai sasniedzot 18 000 eiro.
Hroniska nieru slimība (HNS), kas definēta kā patoloģiska albuminūrijas koncentrācija vai aprēķinātais glomerulārās filtrācijas ātrums (aGFĀ), kas ir mazāks par 60 ml/min/1,73 m2 ilgāk par 90 dienām, skar 6–10% no kopējās populācijas visā pasaulē. Kā norādīts pētījumā, visplašāk izmantotais prognozēšanas rīks - nieru mazspējas (NM) riska vienādojums (kidney failure risk equation) - personām ar HNS nespēj vienlaicīgi novērtēt gan NM risku, gan nāves risku, līdz ar to var sniegt neobjektīvas NM riska prognozes.