Darba mērķis bija noteikt rinosinusīta riska pakāpi pirms augšžokļa dobuma pamatnes paaugstināšanas un izdalīt pacientu risku grupas saistībā ar rinosinusīta prognozi, kā arī noteikt odontogēnam rinosinusītam raksturīgās klīniskās pazīmes un izvērtēt konusa stara datortomogrāfijas izmeklējumu informatīvo nozīmi tā diagnostikā.
Mutes dobums atrodas kontaktā ar lielu skaitu alergēnu, un ir būtiski noskaidrot vispotenciālākos alerģisko slimību izraisītājus, lai varētu būt gatavi diagnostikai, ārstēšanai, kā arī komplikāciju gadījumiem.
Tā kā inhalējamo medikamentu lietošanas biežums un ilgums pieaug, visai bieži esam spiesti konsultēties ar zobārstiem par inhalatoru lietošanas blakusparādībām mutes dobumā: kserostomiju, kandidozi, kariesu, gingivītu un citām.
Veselīgs pieaudzis cilvēks diennaktī “saražo” 1—1,5 l siekalu. Siekalas ir bagātas ar enzīmiem un vielām, kas nodrošina barības vielu apstrādi, novērš kariesa attīstību, jo aizskalo barības vielas, izdala zobu emaljai nepieciešamos minerālus, izveido aizsargkārtu zobu cietajiem audiem, pasargājot tos no skābju iedarbības.
RSU Stomatoloģijas institūtā izstrādātās vadlīnijas veidotas ar mērķi informēt par fluorīdu līdzekļiem un to izmantošanas metodēm: kuras no tām ir izmaksu efektīvākas un kuras būtiski ieviest kariesa profilakses programmās un pacientu individuālā aprūpē.
Mutes dobuma veselība ir svarīga ne tikai izskatam un labai pašsajūtai, bet arī organisma veselībai kopumā. Mutes dobuma un smaganu slimības var veicināt nopietnas saslimšanas, piemēram, cukura diabētu un elpceļu saslimšanas. Neārstēts kariess var izraisīt sāpes un nopietnas infekcijas. Tiek veikti pētījumi, lai noskaidrotu, vai ir saistība starp mutes dobuma stāvokli un sirds veselību. Šajā pasaules literatūras apskatā apkopoti jaunāko pētījumu rezultāti par mutes dobuma higiēnu.
Zobu emalja ir visvairāk mineralizētie audi cilvēka organismā, 85% no tās tilpuma veido hidroksiapatīta kristāli. Organoģenēzes laikā emalja iegūst beigu struktūru, kurā gandrīz nemaz nav olbaltumvielu. Emaljas sastāvs atspoguļo īpašo molekulāru un šūnu aktivitāti emaljas veidošanās laikā. Būtiski emaljas attīstības defekti var rasties vairāku iemeslu dēļ. Emalja var būt nepilnīgi attīstījusies kaitīgu vides faktoru dēļ, tās attīstību var ietekmēt vielmaiņas traucējumi, kā arī ģenētiskie faktori. Biežākais cēlonis zobu emaljas iedzimtiem bojājumiem ir amelogenesis imperfecta. [1]
Halitoze jeb slikta elpa (sin. ozostomia, stomatodysodia, foetor ex ore, angļu val. - breath malodor, bad breath, oral malodor, vācu val. - Mundgeruch) ir plaši izplatīta: 8-50% cilvēku kādā no dzīves posmiem cieš no sliktas elpas. Tā var parādīties kā vecam, tā jaunam, kā vīrietim, tā sievietei. Jau Senajā Ēģiptē pirmo stundu pēc pamošanās sauca par sliktās elpas stundu. Šajā rakstā kliedēsim mītus par halitozi, izskaidrosim tās iespējamos cēloņus un ārstēšanas iespējas.
Jutīgi zobi ir izplatīta parādība visā pasaulē. To izraisa gan ikdienā lietotie pārtikas produkti, gan zobu kopšanas paradumi, gan virkne citu faktoru: stresa izraisīta zobu griešana, dažādas skābes, medikamenti, kā arī kuņģa skābes nokļūšana mutes dobumā, ko izraisa atviļņa slimība, vemšana, kuņģa darbības traucējumi. Savs loģiskais pamatojums ir zobu jutīgumam, kas rodas grūtniecības laikā, jo daudzas topošās māmiņas cieš no grūtniecības toksikozes un rīta vemšanas. Visbiežāk zobi ir jutīgi uz aukstu, retāk karstu ēdienu vai dzērienu, reizēm pēc saldumu ēšanas vai mehāniskiem pieskārieniem. Zobi var būt jutīgi pēc balināšanas un dažkārt pēc regulārām peldēm baseinā. Interesanti, ka regulāra, ilgstoša peldēšanās baseinā var izraisīt līdzīgas zobu problēmas. Baseina ūdens satur hloru, tāpēc ir skābs un, nokļūstot mutē, negatīvi ietekmē zobus. Dentīna hipersensitivitāte ir ar izteiktiem simptomiem un ļoti nepatīkama.
Mutes dobuma infekcijas jau sen zināmas kā dažādu orgānu sistēmu slimību izraisītājas un veicinātājas. Mutes dobuma infekcijām XIX un XX gadsimtā (līdz pat septiņdesmitajiem gadiem!) tika piešķirta galvenā loma iekaisuma slimību attīstībā; šā perioda beigu daļu raksturo diezgan intensīvas nepamatotas zobu ekstrakcijas. Šajā rakstā – par mutes dobuma infekciju saistību ar elpošanas ceļu slimībām.
Pacients sūdzas par sāpēm, nogurumu, elpas trūkumu vai citiem fiziskiem simptomiem, taču izmeklējumi nesniedz skaidru atbildi — iespējams, jādomā par somatoformiem traucējumiem. Vai cita situācija — līdzās hroniskai, somatiskai slimībai parādās psihiski simptomi. Abos gadījumos mijiedarbojas ķermenis un psihe. Kā izvairīties no pacientu futbolēšanas, hiperdiagnostikas, bet, strādājot kā komandai, atvieglot pacienta ciešanas un uzlabot viņa dzīves kvalitāti?
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Hipotireoze pasaulē skar aptuveni 10 miljonus cilvēku, palēninot pacienta kognitīvos un metaboliskos procesus. Visbiežākie hipotireozes iemesli ir autoimūns tireoidīts, veikta tireoīdektomija, saņemta radioaktīva joda terapija. Šiem pacientiem lielākoties mūža garumā nepieciešama ilgtermiņa uzraudzība gan klīnisko simptomu, gan laboratorisko rādītāju izvērtēšanā.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
