Vai svara zaudēšana un fizisko aktivitāšu programma ārpus akadēmisko pētījumu ietvariem reālās dzīves apstākļos ir noderīgs rīks osteoartrīta izraisītu ceļgala locītavas sāpju mazināšanai pacientiem ar aptaukošanos vai virssvaru?
Vai aspirīns mazā profilaktiskā devā samazina lūzumu un nopietnu kritienu risku veselīgiem senioriem? To pētnieki no Austrālijas skaidroja ar placebo kontrolētā, nejaušinātā pētījumā.
Līdz šim iegūtā informācija par riska faktoriem futbola traumu iegūšanā bija nepilnīga un pretrunīga. Šajā pētījumā autori analizējuši saistības starp spēlētāju raksturojošiem lielumiem un citiem spēles faktoriem, kas varētu ietekmēt profesionālu futbolistu traumu attīstības risku.
Nevienā nejaušināti kontrolētā pētījumā iepriekš nebija analizēta profilaktiski lietota aspirīna monoterapijas efektivitāte vēnu trombembolijas (VTE) gadījumā pacientiem, kam veikta totāla gūžas vai ceļa locītavas artroplastika. Lai noskaidrotu, vai aspirīns ir ne–parāks pār enoksaparīnu VTE profilaksē šai pacientu grupai, nejaušināti kontrolēts pētījums tika veikts 31 slimnīcā Austrālijā.
Artroskopiskās ķirurģijas izmantošana ikdienas praksē strauji pieaugusi pēdējo divu dekāžu laikā, traumatoloģijā un ortopēdijā to visbiežāk izmanto pleca un ceļa locītavas bojājumu gadījumā. Minimāli invazīva ķirurģija ir saistoša gan ķirurgam, gan pacientam – pavadītais laiks slimnīcā ir neliels vai pat organizēts dienas stacionārā, rētas ir nelielas un mīkstajiem audiem bojājums ir neliels, tāpat kā atveseļošanās laiks pēc operācijas ir īsāks. Tomēr iztrūkst apkopotu datu par nopietnām blakusparādībām pēc artroskopiskas ķirurģijas.
Bērnu, kas ar traumām vēršas Bērnu Klīniskajā universitātes slimnīcā pēc palīdzības, skaits ir nemainīgi augsts – pērn tādu bija vairāk nekā 19 tūkstoši. "Lielākā daļa no šīm traumām ir novēršamas," norāda BKUS virsārste Renāte Snipe.
Lēmuma pieņemšana par labu kādai no augšstilba kaula proksimālās daļas lūzuma terapijas metodēm pacientiem ar ierobežotu paredzamās dzīves ilgumu ir izaicinoša. Publikācijas autori uzskata, ka šie pacienti pārāk bieži tiek ārstēti operatīvi, kaut ieguvumi no tā ir diskutabli un publikācijās minētie dati ir ierobežotā daudzumā.
Gandrīz puse no visiem brīvdienu skrējējiem (skrējēji, kas to dara neprofesionāli, brīvajā laikā) gūst traumas, galvenokārt saistībā ar ceļiem, ikriem vai Ahileja cīpslām, un riska līmenis ir vienlīdz augsts neatkarīgi no skrējēja vecuma, dzimuma vai skriešanas pieredzes.
Ceturtdien, 15. oktobrī, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) aulā tiks pasniegta ievērojamā ķirurga Paula Stradiņa balva. To ik gadu par izcilu veikumu praktiskajā medicīnā vai pētījumiem medicīnas vēsturē pasniedz RSU, LZA un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. Šogad balvas laureāts ir RSU Ortopēdijas katedras vadītājs, traumatologs-ortopēds profesors Andris Jumtiņš.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Hidradenitis suppurativa (HS) ir hroniska, recidivējoša iekaisīga ādas slimība. Jauni pierādījumi liecina, ka ilgstošs sistēmisks iekaisums var predisponēt pacientus paaugstinātam ļaundabīgo audzēju riskam. Neskatoties uz to, informācija par vēža biežumu pacientiem ar HS ir ierobežota, un līdz šim nav veikta neviena meta-analīze, kas analizētu, kuri vēža veidi šiem pacientiem ir sastopami biežāk.
Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir hroniska imūnsistēmas mediēta kuņģa-zarnu trakta saslimšana. Anēmija ir viena no biežāk sastopamajām IZS izpausmēm ārpus zarnām. Šis pētījums novērtēja anēmijas izplatību IZS pacientu vidū pasaulē.
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]