Semper excelsius — vienmēr tiekties uz izcilību. Dr. IEVA RUŽA, interniste, endokrinoloģe

“Only a good human being can be a good doctor” — šāds ieraksts, Paula Stradiņa citāts, ir jūsu FaceBook profilā. Ko, jūsuprāt, nozīmē būt labam cilvēkam? 

Šī frāze ir manas dzīves moto. Saviem studentiem mēdzu atkārtot: ja jūs būsit labi cilvēki, būsit arī labi ārsti. Tas nozīmē, ka ārstam jāpiemīt mākai klausīties, jāprot sadzirdēt otru, vai tas būtu pacients, viņa tuvinieks vai kāds cits. Jābūt labsirdīgam, iejūtīgam, tolerantam, varbūt pat mazliet pazemīgam. Jāmīl cilvēki. 

Gan jaunie ārsti, gan ārzemju kolēģi jūsu raksturojumā min tādas īpašības: laipnība, sirsnība, empātija. Šīs vērtības nāk no jūsu ģimenes? 

Patiesi jauki to dzirdēt... Daļa šo vērtību noteikti nāk no ģimenes, daļa — dzīves laikā piedzīvojot un pārvarot grūtības, izdarot izvēles sarežģītās situācijās. Ejot caur pārbaudījumiem, mēs mācāmies, mainās dzīves uztvere, iemācāmies atšķirt svarīgo no mazsvarīgā, saprotam, kas ir īstās vērtības.

Mani vecāki ir ārsti, tētis bija pneimonologs (viņš jau ir mūžībā), bet mamma ir endokrinoloģe, joprojām strādā. Abi — burvīgākie cilvēki un speciālisti! Tētim piemita īpaša spēja uzklausīt citus, ar ko viņš iemantoja gan pacientu, gan kolēģu cieņu. Arī mammīte ir pacientu cienīta un godāta. 

Daudzi vecākās paaudzes ārsti runā par misiju, ziedošanos, turpretī mūsdienu jaunie ārsti ir veselīgi egoistiskāki. Redzat pretrunu?

Mainās paaudzes, un mainās paaudžu vērtības, tāpēc jaunajiem kolēģiem īsti nav, ko pārmest. Tomēr man ir mazliet skumji, ka daži aiziet tikai privātajā medicīnā, kaut vienlaikus viņus saprotu, jo katrs grib nodrošināt savas ģimenes labklājību, ceļot, baudīt dzīvi, neiejūgties darbā.

Gadās, ka, strādājot medicīnā, dažs nocietinās, distancējas no pacientiem. Es pret to attiecos ar izpratni, pieņemu cilvēku, kāds viņš ir, nemēģinu citam pielaikot savu dzīves rāmi. 

Daudzi vecākās un vidējās paaudzes ārsti savu darbu tiešām uztver kā misiju. Kad palieku darbā ilgāk, lai iedziļinātos pacientu izmeklējumos un noteiktu diagnozi, no mazām detaļām saliekot puzli, nereti dzirdu kolēģus sakām: “Ko tu te vēl dari tik vēlu?!” Bet man nav miera, kamēr neesmu pabeigusi iesākto, īpaši, meklējot risinājumus saviem pacientiem. Tādēļ kolēģi mani ir pat iesaukuši par doktoru Hausu. 

Man patīk mans darbs, patīk strādāt ar rezidentiem un studentiem. Tā ir mana dzīves līnija, kas dod man spēku un mīlestību. Vērtība ir tajā, ko es varu atstāt pēctečiem, ko varu viņiem nodot no savām zināšanām.

Ko vēlaties viņiem iemācīt?

Saglabāt dzirkstelīti acīs un sirdīs. Būt kāram uz zināšanām. Uzdot īstos jautājumus. Meklēt atbildes. Būt laipnam. Mīlēt cilvēkus. Varbūt tas šķiet patētiski, bet es reizēm aicinu jaunos ārstus atvērt savu sirdi un ielaist tajā mīlestību.

Strādājot medicīnā, nepieciešamas spējas ne vien redzēt cilvēkus, bet arī viņus mazliet mīlēt. Ja ārsts ar cieņu un mīlestību izturēsies gan pret kolēģiem, gan pret pacientiem, viņam būs vieglāk strādāt, jo pacients biežāk uzticēsies, izstāstīs savu stāstu. Tad ārsts varēs ātrāk noteikt diagnozi un sākt ārstēšanu. Man ļoti tuvas sirdij ir kustības “Laipnība glābj dzīvības” (Civility saves lives) idejas; tās galvenais vēstnesis ir mans labs draugs un kolēģis no Lielbritānijas Kriss Tērners (Chris Turner), kurš savulaik viesojās arī Latvijā.

Un ja jaunais ārsts jums vaicātu — kas ir skaistākais ārsta mūžā?

Tas nav viegls jautājums… Katram ir cita motivācija. Endokrinoloģijā pārsvarā strādājam ar hroniskiem slimniekiem, ar daudziem satiekamies gadiem, pie speciālistiem tiek vesti arī šo slimnieku ģimenes locekļi. Mana motivācija ir gandarījums par labi paveiktu darbu, kad izdevies palīdzēt cilvēkam, uzlabot viņa dzīves kvalitāti.

Kā ir sadalīta jūsu sirds starp praktisko darbu ar pacientiem un saskarsmi ar studentiem rezidentiem?

Man vienlīdz tuvs ir darbs gan ar pacientiem, gan rezidentiem, taču vairāk laika sanāk veltīt topošajiem ārstiem.

Pacientiem pieķeros profesionāli, bet studenti un rezidenti vēlāk būs mūsu kolēģi, tāpēc viņiem pieder lielākā manas sirds daļa. Es saviem rezidentiem dodu daudz brīvības, ļoti uzticos viņiem. Protams, uzklausu vai izstāstu, tad pārrunājam, kas nav skaidrs, un pēc tam ļauju katram atrast savu pieeju. 

Kāda izskatās jūsu ierastā darba nedēļa?

Savulaik es daudz strādāju slimnīcas nodaļā un poliklīnikā, vēl ar studentiem un rezidentiem. Pēc pandēmijas es pacientus nodaļā vairs neārstēju, taču joprojām viņus daudz konsultēju slimnīcā un poliklīnikā — klātienē un arī attālināti. Tad eju pie rezidentiem, kopīgi ar viņiem apskatām pacientus, pārru­nājam nepieciešamo. Pēc tam skrienu uz poliklīniku. Ļoti daudz laika aizņem darbs ar pacientu datiem pie datora. Tāpat jālasa, jāgatavo mācību materiāli. Mājās atgriežos vēlu vakarā. 

Kuras no endokrinoloģiskajām slimībām ir jūsējās medicīniskās intereses lauciņā?

Laika gaitā arvien vairāk fokusējos uz kalcija vielmaiņas regulācijas un traucējumu jautājumiem, kaulu veselību, onkoendokrinoloģiju. Bet manā interešu lokā ir arī citas endokrinoloģiskās slimības, tajā skaitā retās un autoimūnās slimības.

Kā līdz tām nonācāt? Nejaušība, kāds pavirzīja?

Tam ir priekšvēsture. Savulaik strādāju citā medicīnas jomā, biju pneimonoloģe. Tad daudz nācās saskarties ar retajām slimībām, piemēram, ar intersticiālajām plaušu slimībām, ar sarkoidozi. Tāpēc manas disertācijas tēma ir saistīta ar sarkoidozi un tās saistību ar kalcija vielmaiņas traucējumiem un osteoporozi.

Man patīk pētīt to, par ko citiem ir mazāka interese, interesē starpdisciplinārās jomas, piemēram, jau minētā onkoendokrinoloģija.

Raksturojiet savu pacientu — kuras slimības dominē?

Visvairāk ir pacientu, kas sirgst ar diabētu. Pie manis nāk pacienti ar sarežģītu slimības vēsturi, lai noskaidrotu, kas vēl ir citu vese­lības problēmu pamatā. Es vienmēr esmu pozicionējusi, ka neesmu tikai “mazā pirkstiņa” ārste, bet uz cilvēku skatos kopumā. Tāpēc bieži vien nākas palauzīt galvu par vairākām slimībām, ar ko sirgst pacients, saskatīt saikni starp tām un rast veidu, kā ārstēt.

Kāds ir jūsu zelta likums, komunicējot ar pacientiem un viņu tuviniekiem?

Mana pirmā saruna ar pacientu parasti ir gara, pamatīgi viņu iztaujāju, veicu pierakstus, konspektējot stāstu. Kaut zinu, ka tajā brīdī aiz mana kabineta durvīm gaida citi pacienti, kuri varbūt nav apmierināti, ka rinda nevirzās uz priekšu, es koncentrējos uz šo vienu pacientu, kas pie manis ieradies pirmoreiz.

Šī pirmā vizīte ir ļoti svarīga, jo no tās atkarīga mana un pacienta sadarbība vairāku gadu garumā. Tas būtu mans pirmais zelta likums. 

Nākamais zelta likums — cenšos pacientam nedot pārāk daudz padomu vienā reizē, jo tad viņš apjūk, ir izmisis un visam atmet ar roku. Pietiek ar vienu vai diviem padomiem, ko pacientam vajadzētu darīt līdz nākamajai tikšanās reizei ar ārstu. 

Bet trešo zelta likumu man iemācīja kāda pieredzējusi pasniedzēja, daktere Farbtuha, kad tikko sāku strādāt pēc vecākā bērna kopšanas atvaļinājuma. Viņa teica: lai kādas zāles tu nozīmētu pacientam, vienmēr izvērtē, vai šo medikamentu tu lietotu pati vai dotu saviem tuviniekiem; vai tu šādi izmeklētu sevi vai savus tuviniekus. Šo zelta likumu esmu ievērojusi vienmēr, jo tas strādā. 

Vēl es gadījumos, kad pacients ir smagi slims, to izstāstu viņam, nevis viņa tuviniekiem, pat tad, ja cilvēks ir intensīvās terapijas gultā bezsamaņā. Tikai tad, ja pacients man atļauj par viņa veselības stāvokli izstāstīt arī tuviniekiem, es to daru. Tas īpaši attiecas uz slimniekiem, kas cieš no onkoloģiskām slimībām vai kam ir citas kritiskas diagnozes, kad pacients lēnām izdziest. Savulaik pieredzējuši onkologi man teica: neslēp patiesību par smagām diagnozēm no pacientiem. To izdzirdot, protams, būs šoks, taču pacientam ir tiesības izlemt, kam viņš stāstīs par savu situāciju un kam ne. Turklāt ir arī jāpagūst sakārtot juridiskās lietas, atvadīties no tuviniekiem…

Vai esat uztrenējusi prasmes un protat nenest līdzi uz mājām sarežģītos pacientus, gadījumus?

Diemžēl sarežģītie gadījumi paliek prātā, un domas riņķo ap tiem. Profesionālā līmenī daudz ko varu pārrunāt ar mammu, sniedzam viena otrai padomus sarežģītos gadījumos. Tad vīrs, nebūdams mediķis, atstāj mūs divatā apspriesties.

Ģimene ir mans spēcīgais balsts. Bez vīra un vecāku mīlestības un atbalsta es nebūtu varējusi tik tālu dzīvē tikt un tik daudz ko sasniegt profesionāli.

Ko sarežģītie, grūtie pacienti jums māca, pievieno jūsu dzīves skatījumam?

Ne reizi vien esmu varējusi pārliecināties, ka cilvēks spēj pārvarēt lielas grūtības, ir izturīgs un pacietīgs, nesalūst, sastopoties ar dažādiem pārbaudījumiem.

Intervijās esat teikusi, ka internisti ir tādi kā donkihoti, viņi nav manipulāciju veicēji, līdz ar to nenes peļņu iestādei. Internisti ir holistiskie pacienta sarunas biedri. Kāda ir situācija pasaulē? 

Jau ilgi strādājot Eiropas Internās medicīnas federācijā, klausoties kolēģu stāstus un iepazīstot dažādas veselības aprūpes sistēmas, esmu secinājusi, ka daudzas Ziemeļvalstis atsakās no internistiem, bet pēc tam ir nelaimīgas. Jo mēs, internisti, esam tie speciālisti, kuri savelk kopā dažādus neskaidros punktus, lai nonāktu pie diagnozes, saliekam tās puzles. Mēs cilvēku redzam kā vienotu veselumu. Līdz ar to tās ārstniecības iestādes, kur internajai medicīnai dotas lielas iespējas, ir uzvarētājas medicī­niskās aprūpes kvalitātes ziņā. Labvēlīga attieksme pret internistiem ir Dienvid­eiropas valstīs: Portugālē, Spānijā un Itālijā, kur internā medicīna ir ļoti spēcīga. Arī Latvijā mums interno medicīnu ir izdevies noturēt spēcīgā pozīcijā. 

Tomēr — vai pēc 50 gadiem internista profesija būs izzudusi, vai tomēr atgrie­zīsimies pie tā, ka cilvēks jāredz kopumā?

Par to pēdējo 20 gadu laikā Eiropā esmu dzirdējusi dažādas diskusijas. Domāju, ka internista loma joprojām saglabāsies arī nākotnē, tikai vajadzēs vairāk pielāgoties laikam, apgūt un izmantot jaunās tehnoloģijas. 

Varbūt nākotnē mūs ārstēs mākslīgais intelekts?

Vislabāko rezultātu iespējams sasniegt, ja cilvēka intelekts tiek apvienots ar mākslīgo intelektu. Kad iemācīsimies pareizi apmācīt šos rīkus, sadalīt pienākumus, rezultāts būs labs.

Internajā medicīnā strādājot, jābūt pacietīgam, gatavam lēnām iet uz rezultātu? 

Mūsu darba instruments ir prāts, domāšanas veids, spēja sintezēt, nonākt pie rezultāta, apvienojot dažādus elementus vienā veselumā, salikt puzli.

Protams, ir arī jāprot uzklausīt cilvēku, viņu sajust un saprast, kur ir viņa patiesā problēmas būtība, kāpēc viņš ir slims.

Kāpēc izvēlējāties medicīnu?

Jau no pusaudžu vecuma zināju, ka savu dzīvi saistīšu ar medicīnu. Kaut abi vecāki bija ārsti, viņi mani nevirzīja uz šo profesiju. Tiklīdz man palika 15 gadi, sāku strādāt par sanitāri pulmonoloģijas nodaļā Stradiņos, bet vēlāk paralēli studijām strādāju par māsu.

Un kāpēc interno medicīnu un endokrinoloģiju?

Vispirms gribēju pievērsties endokrinoloģijai, bet tad, kad studēju, bija ierobežots vietu skaits rezidentūrā. Man tiešā tekstā pateica — vari pat nemēģināt, un es atteicos no šī nodoma. Es aizbraucu rakstīt disertāciju Vācijā. Pēc tam gan mainījās sistēma — lai nonāktu jebkurā apakšspecialitātē, vajadzēja apgūt interno medicīnu, kurai sekoja pneimonoloģija. Mana mamma ir endokrino­loģe, savulaik es viņai palīdzēju klīniskajos pētījumos kā koordinatore. Tas mani vēl vairāk mudināja sekot savam sapnim, tāpēc 35 gadu vecumā kardi­nāli mainīju dzīvi un iestājos endokrinoloģijas rezidentūrā. Šķita, ka varēšu apvienot divas specialitātes, bet izvē­lējos turpināt darbu tikai vienā. Tagad strādāju gan par internistu, gan par endokrinologu.

Pilnu rakstu lasiet 2026. gada jūlija numurā.