Dace Vorslava, gimenes ārste un pulmonoloģe Valmierā stāsta, ka, skatot pacientus pēc Covid–19 pneimonijām, šķiet, ka tausties nezināmajā, jo nemāki pateikt, kāda būs šo cilvēku perspektīva. Objektīvā atrade ir daudz smagāka, nekā pacients subjektīvi jūt.
Ģimenes ārste LĪGA BĪLĀNE savu praksi Saldus novada Lutriņu pagasta centrā atvēra pirms pusotra gada. Cenšas strādāt citādi, nekā pacientiem bija ierasts: atsevišķa telpa ārsta sarunai ar pacientu, skaidrāk novilkta robeža starp laiku pacientiem un laiku sev. Dakterei viņas darbs tiešām patīk, taču nākotnes skatījums ir skaudri reālistisks.
To, ka ar savām zināšanām un pasaules redzējumu reiz palīdzēs pacientiem Latvijā, MĀRA MELDERE zināja jau pirms deviņiem gadiem, dodoties uz rezidentūru Vācijā. Pērn tieši Līgo naktī viņa atgriezās mājās un jau septembrī pārņēma ģimenes ārsta praksi Rojā.
Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu.
Pirms trim gadiem Liepājas reģionālajā slimnīcā darbu sāka jaunā bērnu ķirurģe MARIJA KRAULE. Dakterei šie gadi bijuši ļoti intensīvi, taču labākais — slimnīcā ieviestas jaunas ārstēšanas metodes!
Tā vien šķiet, ka plastikas un rokas ķirurģe, mikroķirurģe, medicīnas zinātņu doktore LAURA LOGINA sevī slēpj baterijas, kas nekad nenosēžas. Arī vēlu vakarā, kad pieņemts pēdējais pacients un operācijas beigušās, viņa burtiski dzirksteļo.
Būs jābūt atvērtam nezināmajam svešā pilsētā vai jāstāv rindā uz praksi, varbūt jāstājas bezdarbniekos. Kursos vai pašmācības ceļā būs jāmācās uzņēmējdarbība, jāzog laiks ģimenei, jāliek lietā izdoma, jāiesaista izpalīdzīgi draugi, radi... Tas viss — lai tiktu pie savas prakses!
Kāpēc par savu darbavietu viņi izvēlējušies reģionu slimnīcu, vai nav vīlušies un cik piesātināta ir ikdiena — vaicājam jaunajiem ārstiem, kas savu izvēli izdarīja pirms dažiem gadiem.
Vai Muhammedam jāiet pie kalna vai kalnam pie Muhammeda? “Šauro” speciālistu, kuru Latvijā trūkst, došanos uz reģioniem valsts nestimulē. Viss pacientu un pašu speciālistu rokās.
Viņi ir pārliecināti, ka, dodoties strādāt uz reģionu, ir ieguvēji. Talantīgi, gudri, ar jaunības maksimālismu apveltīti, tāpēc nebaidās no kolēģu skepses, bet ir gatavi riskēt un eksperimentēt - būt novatori kādas nozares, metodes attīstībai reģionā. Viņi saka: reģionā būt novatoriem pat ir vienkāršāk, jo tur vadība ir elastīgāka un pretimnākošāka. Jaunie ārsti vēl nav rutīnas apbružāti un ir pārliecināti, ka tehnoloģijas neaizvietos daudz lielāku vērtību - daktera rokas un sirdi. Prieks, ka jaunajiem ārstiem sirds ir īstajā vietā.
Pie Demenes pagasta ģimenes ārsta VITĀLIJA NOVICKA mazais pacients Valērijs atnācis pēc fluorogrāfa izmeklējuma Daugavpilī. Puikam bijis plaušu karsonis. Dakteris, apskatījis rentgenuzņēmumu un slēdzienu un paklausījies ar stetoskopu, zēnam un mammai paziņo: “Pozitīva dinamika, tātad puika izveseļojies.” Vēlāk, jau sabužinādams pacienta matus, smaidot noteic: “Malacis, puika!”
Par fonu fotogrāfijai ārsts Aivars Baurovskis izvēlējās “dzelzīti” – dzelzs tiltu pāri Gaujai. Tāda izvēle vairāku iemeslu dēļ – vārdiski tilta nosaukums sasaucas ar daktera ikdienas darba instrumentiem, “dzelzītis” simbolizē Valmieru, kuru par savējo jau 25 gadus sauc Baurovsku ģimene.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Hipertensija un diabēts ir vadošie kardiovaskulāro slimību modificējamie riska faktori, tomēr liela daļa pasaules iedzīvotāju paliek nediagnosticēti. Šobrīd skrīningu veicam vai nu klīniskajā praksē vai ar dažādu valkājamu ierīču palīdzību, kas kopumā ierobežo potenciālo skrīninga aptveri dažādu iemeslu dēļ. Iespējams risinājums ir pasīvas bezkontakta uzraudzības sistēmas, kas var tikt dažādos veidos iekļautas apkārtējā vidē un veicināt agrīnāku diagnostiku. Interesantu risinājumu piedāvā pētnieki no Japānas, prezentējot jaunākos datus Eiropas Kardiologu asociācijas ikgadējā kongresā.
