Glikozes līmeņa noteikšana un kontrole mājas apstākļos ir vitāli nepieciešama cilvēkiem ar zināmu cukura diabētu. Kādreiz vienīgā iespēja mājas apstākļos pārbaudīt glikēmijas līmeni bija iedurt ar lanceti pirkstā un iegūto asins pilienu uzklāt uz teststrēmeles, kas ievietota glikometrā. Glikēmijas paškontroles dēļ tika veikti daudzi dūrieni pirkstos.
No visiem diabēta gadījumiem 1. tipa cukura diabēts (CD) attiecas uz 5—10 %, un tā pīķi novēro pubertātes un jauniešu vecumā. Pirms insulīna izgudrošanas 1922. gadā dzīvildze ar 1. tipa CD bija vien daži mēneši. Lai gan kopš tā brīža insulīna ražošana, zāļu ievades iespējas un tehnoloģijas glikēmijas uzraudzībā tikai attīstījušās, joprojām daļa 1. tipa CD pacientu nesasniedz mērķus un piedzīvo komplikācijas ar lielu klīnisko un emocionālo slogu.
1.tipa cukura diabēts (CD) tradicionāli tiek uzskatīts par slimību, kas manifestējas bērnībā un pusaudža gados un var nozīmīgi ietekmēt cilvēka dzīvildzi. Dažādi pierādījumi no nesen veiktiem pētījumiem norāda, ka šo pacientu dzīvildze ir pieaugusi un ikdienā sastopamies ar vairāk 1.tipa cukura diabēta pacientiem, kas pārsnieguši 65 gadu vecuma slieksni. Šajā pētījumā skaidrots, kā laika gaitā mainījies slimības slogs un citas tendences 1.tipa cukura diabēta pacientiem vecumā virs 65 gadiem.
Kolonoskopiju izmanto gan diagnostikas, gan ārstēšanas nolūkā, lai identificētu un ārstētu dažādas patoloģijas kuņģa—zarnu trakta apakšējā daļā, un tā ir būtiska kolorektālā vēža skrīninga sadaļa. [1; 2] Svarīgi atzīmēt, ka diabēta pacientiem mēdz būt plašs gastrointestinālo simptomu spektrs un ir palielināts risks kolorektālā vēža attīstībai, [3; 4] tāpēc bieži tiek indicēta kolonoskopija.
Otrā tipa cukura diabēts (2TCD) ir heterogēna daudzfaktoru slimība, kam raksturīga hiperglikēmija, relatīvi izmainīta insulīna sekrēcija bēta šūnās un perifēra insulīnrezistence. Lai gan zināma loma ir iedzimtībai, tomēr ievērojams 2TCD sastopamības pieaugums pēdējās desmitgadēs ir tāpēc, ka daudzviet pasaulē uzplaukst “aptaukošanās epidēmija”, ko veicina neveselīgas uztura izvēles, regulāra pārēšanās un mazkustīgs dzīvesveids. Nozīme ir arī sabiedrības novecošanai. [8]
Pieaugošā bērnu aptaukošanās izplatība varētu izskaidrot pieaugošo pacientu skaitu ar apstiprinātu 1.tipa cukura diabētu.
Gan grūtniecība, gan 1.tipa cukura diabēts (CD) paši par sevi ir saistīti ar paaugstinātiem trauksmes un depresijas rādītājiem salīdzinājumā ar vispārējo populāciju. Bet vai šo abu lielumu kombinācija risku psihiskās veselības traucējumiem paaugstina? Tas līdz šim nebija skaidrots.
Slikti kompensēta 1. un retāk 2. tipa cukura diabēta gadījumā var attīstīties aknu bojājums, kam raksturīga gan tauku, gan glikogēna akumulācija hepatocītos, kas izraisa hepatomegāliju un aknu transamināžu līmeņa paaugstināšanos. Aknu punkcijas biopsija ir “zelta standarts” šīs slimības diagnostikā. [1; 2]
Jauns pētījums, kas publicēts žurnālā Diabetologia, atklāj, ka mātēm, kurām pirms grūtniecības vai grūtniecības laikā ir bijis cukura diabēts, bērniem var attīstīties redzes problēmas.
Pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai periodonta slimībām ir pozitīva saistība ar incidentu cukura diabētu, ņemot vērā ķermeņa masas indeksa (ĶMI) dažādību.
Cukura diabēts ir hroniska slimība, ko raksturo hiperglikēmija un dažādu komplikāciju attīstība. Visbiežākie diabēta tipi ir 1. tipa diabēts un 2. tipa cukura diabēts.
Doctus augusta (2020) numurā asoc. prof. Vitolds Mackēvičs ar kolēģiem iesāka izglītojošu rakstu par potenciālām cukura diabēta mikrovaskulārām komplikācijām. Orgānu bojājums nekontrolēta cukura diabēta gadījumā ir plašs, cieš visas orgānu sistēmas, tāpēc jāatgādina, cik svarīga ir glikēmijas kontrole.
Diabētiskā ketoacidoze (DKA) un hiperosmolārais hiperglikēmiskais stāvoklis (HSS) ir akūtas metaboliskas komplikācijas, kas attīstās gan 1. tipa, gan 2. tipa cukura diabēta (CD) pacientiem. DKA gadījumā raksturīga ketoacidoze un hiperglikēmija, bet HHS biežāk izpaužas ar smagāku hiperglikēmiju un bez ketoacidozes.
Bērniem un jauniešiem, kuru mātēm ir bijis gestācijas cukura diabēts, ir divreiz lielāka iespējamība, ka attīstīsies cukura diabēts līdz 22 gadu vecumam.
Dr. IEVAS RAMANES vecmāmiņa Mirdza Ramane savulaik radīja slaveno karikatūru sēriju par jocīgo tēlu Hugo Diegu, ko vēlāk televīzijas seriālā meistarīgi atainoja aktieris Edgars Liepiņš. Ievas vecmāmiņa nemaz nebija priecīga par to, ka mazmeita izvēlējās kļūt par ārsti. Viņai vajadzēja būt māksliniecei — domāja vecmāmiņa, bet kaut kas no mākslinieces Ievā noteikti ir.
Sirds un asinsvadu sistēmas slimības (SAS) kopumā ir galvenais mirstības cēlonis Latvijā — 2022. gadā tās izraisīja 52 % no visiem nāves gadījumiem, kas ir aptuveni 16 000 cilvēku gadā. [1] Hroniska sirds mazspēja (SM) ir būtiska SAS komplikācija.
Pasaulē aptaukošanās ir kļuvusi par nozīmīgu sabiedrības veselības problēmu, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Pētījuma mērķis bija izpētīt ilgtermiņa svaru samazinošu medikamentu (SSM) ietekmi uz ķermeņa svaru un noteikt svara izmaiņu trajektoriju pēc šo medikamentu lietošanas pārtraukšanas.
Līdz šim izpratne par vēža risku attiecībā uz retiem patoģenētiskiem variantiem (rare pathogenic variants [RPV]) izgūti pārsvarā no ģimeņu pētījumiem, kuros varam sagaidīt ierobežotus rezultātus un neobjektivitātes riskus. Lai kvantificētu asociāciju starp RPV iepriekš zināmos vēža predispozīcijas gēnos pacientiem ar vienu vai vairākiem primāriem ļaundabīgiem audzējiem, veikts plašs ģenētisko saistību pētījums no Apvienotās Karalistes Biobankas datiem.
Katram piektajam bērnam un pusaudzim pasaulē ir aptaukošanās, kas paaugstina risku 2.tipa cukura diabēta attīstībai. GLP1 receptoru agonisti (RA) ir viena no farmakoterapijas iespējām šajā populācijā, kurai nepieciešama efektivitātes un drošuma izvērtēšana.
