Ultra garu distanču skriešana var radīt vairāk nekā tikai muskuļu nogurumu. Pētījumā, kas publicēts Amerikas Hematoloģijas biedrības žurnālā Blood Red Cells & Iron, ziņots, ka ultragarās distances sacensības var bojāt sarkanās asins šūnas tādā veidā, kas var ietekmēt to funkcionēšanu.
Jebkāds skriešanas daudzums ir saistīts ar ievērojami zemāku agrīnas nāves risku jebkāda cēloņa dēļ, secināts pieejamo pētījumu pārskatā.
Nebūs viegli atrast cilvēku, kas pilnībā noliegtu aktīva dzīvesveida un sportošanas pozitīvo nozīmi. Vieniem sports ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, toties citiem fiziskās aktivitātes ir neregulāri periodiskas, nereti sezonālas. Bet kurš gan no mums nav sācis “jaunu un skaistu dzīvi” no 1. janvāra, pirmdienas vai “tad, kad nokusīs sniegs”?
Jau kopš senseniem laikiem zināmi ieguvumi no fiziskas aktivitātes. Mūsu priekšgājēji pat nenojauta, ka nodarbojas ar sportu, lai iegūtu balvu (medījumu) — viņiem tās bija izdzīvošanai nepieciešamas prasmes, citiem vārdiem sakot: neesi fiziski attīstīts — nebūs ēdiena; nebūs ēdiena — gaidāma nāve.
Skriešana ir populāra un ērta brīvā laika fiziskā aktivitāte, kurai ir nozīmīga ietekme uz ilgdzīvošanu. Kopumā skrējējiem ir par 25 – 40 % zemāks priekšlaicīgas nāves risks un vidējais dzīves ilgums ir vidēji par 3 gadiem garāks nekā tiem, kuri neskrien.
Maratona skriešanas izraisītais fiziskais stress var rezultēties īstermiņa nieru bojājumos. Lai gan nieres skrējējiem pilnībā atjaunojās 2 dienu laikā pēc maratona, tomēr pētniekiem rodas jautājums par iespējamo ilgtermiņa ietekmi uz nieru veselību.
Visiem ir labi zināms, ka skriešana izraisa nelielu iekaisumu un sāpīgumu, tā ir cena, kas jāmaksā par sirds un asinsvadu sistēmas veselību. Ir zināms: nav sāpju, nav ieguvumu. Jaunā pētījumā pierādīts, ka pro iekaisuma molekulas pēc skriešanas nonāk ceļa locītavā, tādejādi samazinot iekaisumu locītavā.
Prieks rodas skrienot. Prieks būt, brīvības sajūta, papildus enerģija, ko jūt skrējēji, kā izrādās nav tikai endorfīnu darbības rezultāts. Monreālā (Kanādā) veikts pētījums skriešanas prieku izskaidro ar dopamīna līmeņa izmaiņām.
Skriešana ir viena no populārākajām fiziskajām aktivitātēm pasaulē. Amerikas Savienotajās Valstīs ar skriešanu nodarbojas 50 miljoni iedzīvotāju. Diemžēl konstatēta varbūtība, ka 70% skrējēju ik gadu gūs traumas. Ne mazāk nozīmīgs ir fakts, ka tieši iesācējiem ir augstāks traumatisma riska līmenis nekā profesionāliem skrējējiem vai maratonistiem.
Skriešana pat dažas minūtes katru dienu nelielā tempā statistiski ticami samazina personas risku nomirt no sirds un asinsvadu slimībām, salīdzinot ar tiem, kuri neskrien nemaz, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā "Journal of the American College of Cardiology".
Skriešanas popularitāte arvien pieaug. Londonas maratonā, kas ir viens no lielākajiem Eiropā, 1981. gadā distanci beidza 6500, 2013. gadā — vairāk nekā 34 tūkstoši. Pašmāju Nordea Rīgas maratons visās distancēs (5 km, 10 km, pusmaratonā un maratonā) pērngad kopā bija pulcējis rekordlielu skrējēju skaitu — 22 tūkstošus. Kur slēpjas skriešanas prieks?
Homo sapiens ir radība, kas atsvabinājusi kāju darbību no elpošanas kustībām, tā ir radība ar atsperīgām kājām, tievu, vertikāli orientētu rumpi bez apmatojuma, ar efektīvu atdzesēšanas aparātu - sviedru dziedzeriem. Daba ir izveidojusi ideālu maratonskrējēju. Dabas mātes rīcība nav nesaprātīga.
Etiopijas skrējējs Abebe Bikila, iegāja vēsturē ar to, ka 1960. gada Olimpiskajās spēlēs Romā ieguva zelta medaļu. Viņa ātrums un veiklība palīdzēja iegūt zelta medaļu, bet tas, ka viņš to izdarīja ar basām kājām, ļāva viņam kļūt par leģendu.
Regulāra skriešana pagarina dzīves ilgumu par 6,2 gadiem vīriešiem un par 5,6 gadiem sievietēm, ziņo Kopenhāgenā veikta pētījuma rezultāti.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
