Daļa akūtas Covid–19 infekcijas gadījumu norit viegli vai pat asimptomātiski, īpaši bērnu un pusaudžu vecumā. Smagas slimības gaitas risks pieaug līdz ar pacienta vecumu un blakusslimību spektru. Neskatoties uz saslimstības un mirstības rādītājiem akūtā fāzē, Covid–19 nereti atstāj sekas arī pēc pārslimošanas – līdz pat 80 % pacientu pēc Covid–19 pārslimošanas sūdzas par veselības traucējumiem.
Nesen veikti pētījumi izsaka hipotēzi, ka teofilīna pievienošana sālsūdens deguna skalošanas līdzekļiem varētu būt efektīva Covid–19 izraisītu ožas traucējumu ārstēšanā. Lai izvērtētu šā medikamenta efektivitāti un drošumu kombinācijā ar sālsūdens deguna skalošanas līdzekļiem, salīdzinot to ar placebo, tika veikts otrās fāzes nejaušināts klīniskais pētījums.
Mehānisms, kā SARS–CoV–2 attīstās līdz akūtām un pēc tam ilgtermiņa neiroloģiskām izpausmēm, joprojām ir neskaidrs. Lai raksturotu, kādas neiropatoloģiskas izmaiņas notiek pēc inficēšanās ar Covid–19 un noskaidrotu izmaiņu patofizioloģiskos mehānismus, tika veikts galvas smadzeņu autopsiju pētījums.
Saskaņā ar jaunu pētījumu, no hospitalizētiem bērniem, kuriem bija pozitīvs SARS-CoV-2 tests vai tika pieņemts, ka tas bija pozitīvs, 44 % attīstījās neiroloģiski simptomi, un šiem bērniem biežāk bija nepieciešama intensīvā aprūpe nekā viņu vienaudžiem, kuriem nebija šādu simptomu.
Turpinot neatlaidīgo gājienu visapkārt pasaulei un šosezon īpaši skaudri Latvijā, arvien lielāka kļūst Covid–19 pārdzīvojusī pasaules iedzīvotāju daļa un aizvien paplašinās ārstu izpratne gan par akūtas saslimšanas simptomiem, gan arī par infekcijas atstātajām hroniskajām sekām.
Šobrīd visa pasaule cīnās ar Covid–19 vīrusa izraisītajām akūtajām komplikācijām. Iepriekšējā pieredze ar SARS un MERS epidēmijām norāda, ka vīruss negatīvi ietekmē organismu ilgtermiņā un komplicējas ar kardiopulmonālām, metaboliskām, neiropsihiskām slimībām. [3]
Vakcīnas bērniem un pusaudžiem ir drošas un efektīvas, novēršot apmēram 146 miljonus nāves gadījumu bērniem zem piecu gadu vecuma visā pasaulē. Tomēr daudzi klīnicisti joprojām ikdienas praksē saskaras ar vecāku šaubām un grūtībām atbildēt uz pausto skepsi.
Uz darbu Valmierā no Smiltenes viņa reizumis atbrauc ar mocīti. Ādas jakā, ādas biksēs, aizsargķiverē. Ar adrenalīna papilddevu. Pārģērbjas sarkanā darba kombinezonā un ir! — daktere GUNA OZOLA, Vidzemes slimnīcas NMP un pacientu uzņemšanas nodaļas virsārste. 1. augustā apritēs septiņi gadi, kopš viņa sāka vadīt šo nodaļu. Bet darba attiecībās ar Vidzemes slimnīcu saistīta jau 18 gadus. Atklāj — uz muguras viņai ietetovēts ozols. Kā stiprā aizmugure? Pati esot tāda: “Kāda es puķīte vai lapiņa, ja esmu O–z–o–l–a”.
Apdegums ir traumas veids, un apdegumu var ārstēt gan ambulatori (galvenokārt ģimenes ārsta uzraudzībā), gan speciālista (kombustiologa) uzraudzībā Valsts Apdegumu centrā (VAC). Rakstā vēstīts par gadījumiem, kad pieļaujams apdeguma pacientu ārstēt ambulatori, un par situācijām, kad pacients jānosūta uz VAC. Aplūkotas termisku apdegumu ambulatorās terapijas iespējas, uzsvaru liekot tieši uz lokālo terapiju, pieaugušiem pacientiem.
“Cilvēkam jābūt vēlmei tiekties pēc tā, kas viņu dara laimīgu. Tas ir pamata postulāts, kāpēc mēs dzīvojam. Jādzīvo, lai ir prieks. Un interese rada prieku, dzirksteli. Man tie ir kalni. Man šķiet: kāpt kalnos — tas ir labākais, ko var darīt dzīvē,” saka Dr. JĀNIS VIĻUMS, Orto klīnikas un Latvijas Olimpiskās vienības traumatologs ortopēds.
Trauksme grūtniecības un pēcdzemdību periodā var radīt būtiskas ilgtermiņa fiziskās un psihiskās veselības problēmas gan mātei, gan bērnam un visai ģimenei kopumā. Perinatālas trauksmes diagnostika nav vienkārša, jo trauksmi nereti uzskata par normālu un pašsaprotamu parādību šajā periodā, taču šāds uzskats var apgrūtināt klīniski nozīmīgu simptomu atpazīšanu. Par perinatālas trauksmes traucējumiem un diagnostiku vēstīts Doctus 2025. gada maija numurā.
