PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Dakteris pensijā

M. Zvaigzne, V. Madalāne, D. Ričika, I. Vainovska
Dakteris pensijā
Latvijas vidējais ārsts ir sieviete visnotaļ cienījamos gados. 2009. gadā no aktīvi strādājošiem ārstiem 25% bija pensijas vecumā, lielākā ārstu grupa (30,5%) ir vecumā no 50 līdz 59 gadiem – ārsti, kas desmit gadu laikā sasniegs pensijas vecumu. Vecumā līdz 50 gadiem ir tikai 46% ārstu. Šie ir cipari no Veselības ministrijas Informatīvā ziņojuma*, bet kādi dzīvesstāsti un izšķiršanās stāv aiz šiem skaitļiem?

Kāpēc ārsts 80 gadu vecumā izvēlas joprojām strādāt? Un vai tas ir tik vienkārši – aiziet no aktīvās medicīnas, kas ir vairāk nekā tikai darbs, kas daudziem ir dzīvesveids? Ar ko piepildīt laiku, kas vairs nav pakārtots pacientu sūdzībām un operācijām? Kā atkal atrast sevi?

Dzīvoju līdzi savu skolnieku dzīvei

MARIJA ZVAIGZNĪTE, onkoginekoloģe, daudzu ginekologu un onkologu skolotāja, darba gaitas pārtrauca pagājušajā gadā. Tagad viņas dienas rit viensētā Ciblas pagastā 20 kilometrus no Ludzas. Te viņa ar vīru pirms pieciem gadiem iegādājās 1939. gadā celtu māju un 9,5 hektārus zemes, apstrādāts tiek pushektārs sakņu dārza, ir mežs, divi dīķi, pirtiņa. Daktere stāsta, ka joprojām neprot nosēdēt mierā. Tīra, mazgā, vāra. Vasarās no rīta līdz vakaram pa vagām, rudeņos sēņo, ogo. Ziemā slēpo, tīra sniegu. "Uz pirti ziemā no akas 40 spaiņi ūdens jāsanes. Es ar nēšiem - tik skaisti!" Un vēl... viņa dzīvo līdzi bērnu, mazbērnu un savu skolnieku dzīvei.

Onkoginekoloģe Marija Zvaigznīte Onkoginekoloģe Marija Zvaigznīte
Onkoginekoloģe Marija Zvaigznīte

Sev biju pateikusi - apritēs 70 gadi, došos pensijā. Domāju, ka cilvēkam no darba jāaiziet īstajā laikā. Lai kolēģi prasītu, kāpēc tu aizej, nevis domātu - nu tad beidzot! Jāiziet ar godu. Un mani patiešām Latvijas Onkoloģijas centrs pensijā pavadīja ar godu. Bija sapulcējies centra kolektīvs, es pretī Onkoloģijas centra poliklīnikai iestādīju liepiņu, atklājot goda biedru aleju.

Pasaule ir maza, un tajā labi strādā bezvadu telefons - kad Ludzas slimnīcas vadītājs Juris Atstupens uzzināja, ka tagad dzīvošu tuvumā, viņš mani aicināja darbā - piedāvāja strādāt uz jebkādiem noteikumiem: konsultēt, strādāt ambulatori vai operēt dienas stacionārā. Jutos pagodināta. Tas bija kārdinoši, arī finansiāli. Ilgi un sirsnīgi domāju, taču esmu maksimāliste. Šķita, ar gadiem tas pāries, bet nē, arī tagad man vajag visu vai neko! Ja nevaru darīt to, kas man patika vislabāk, - operēt, izlēmu: nelasīšu drupačas, esmu par lepnu. Ludzas slimnīcas dienas stacionārā var veikt tikai nelielas manipulācijas, un man būtu sāpīgi konstatēt slimību un nepabeigt iesākto darbu. Otrkārt, esmu ļoti atbildīgs cilvēks. Savulaik nācu no operācijām mājās un nevarēju iemigt, domās pārcilājot, vai varēju rīkoties citādi. Tas nozīmē, ka atkal būtu jāzaudē dvēseles miers.

Visvairāk man tagad pietrūkst kultūras dzīves - vienmēr esmu apmeklējusi labākās izrādes, koncertus, operu. Skumji, ka, nostrādājot medicīnā 45 gadus, neesmu nopelnījusi cilvēka cienīgu pensiju, lai varētu ceļot, apmeklēt teātri. Mēs ar vīru esam lieli ceļotāji (visu Latviju esam apceļojuši!), bet šogad vairs to nevarēsim atļauties. Pateicoties valdības politikai - benzīna, elektrības cenu kāpumam, mēs, pensionāri, esam ļoti "apbižoti".

Ar tiem mīļajiem kolēģiem, ar kuriem gribu satikties, kontaktējos pati. Patīkami, ka nav mani aizmirsuši, zvana, prasa padomu - Juris Vītols vēl nesen vaicāja manas domas par sarežģītu gadījumu. Skolnieki mani atceras dzimšanas dienā, svētkos, dzīvoju līdzi viņu veiksmēm un neveiksmēm. Esmu lietas kursā, kādus disertācijas darbus, pētījumus viņi veic, kādus referātus lasa. Zvanu savam pēdējam rezidentam Ro­naldam Mačukam un saku: zini, ka tev rīt jālasa referāts Stradiņa slimnīcā? Viņš smejas: kā jūs to zināt?! "Tāpēc, ka es interesējos!"

Man ir kolosāli skolnieki! Īstenībā esmu "ražojusi" ārstus ārzemēm. Mans labākais skolnieks Ilvars Siliņš tagad strādā Upsalā, Zviedrijā, kur viņam piedāvāja veidot onkoginekoloģijas klīniku. Pēc viņa uzaicinājuma janvārī kuģoju ciemos - viņš man apmaksāja ceļu turp un atpakaļ. Redz, taisnība ir teicienā: ņe imej sto rubļej, imej sto druzej! Es jau arī tukšām rokām ciemos nebraucu - ar lielām somām, kas pilnas lauku labumu! Kamēr viņš darbā, es Upsalu kājām izstaigāju: apskatīju pili, baznīcas, muzejus. Viņš mani aicināja paskatīties arī operāciju, bet, tā kā esmu prom no medicīnas, izlēmu nesāpināt sirdi. Apskatījāmies vakarā operācijas videoierakstu - viņš mani ir pārspējis desmitkārt! Ir brīnišķīgi, ka skolnieki tevi pāraug!

Man ir arī citi labi skolnieki. Inga Steinberga, mana rezidente, tagad strādā Zviedrijā, Erebrū, Vineta Cipriķe - Īrijā, Dublinā. Esmu bijusi ciemos arī pie viņām. Kad mani skolnieki atbrauc uz Latviju, tad ir mīļi gaidīti manās lauku mājās.

Tad kurinu pirti, paši ar vīru sagriežam slotiņas. Daba mums tīra, neskarta. Esmu apguvusi pirts mākslu. Mērķtiecīgi strādāju - ar abām rokām. Noperu gan sievietes, gan vīriešus. Visu daru pareizi: vispirms izsviedrēšanās, tad mazgāšanās, pēršanās, tad aplaistīšanās vai skriešana uz dīķi (ziemā rīvēšanās sniegā), tad otra pēršanās.

Pie lauku mājām tikām, nejauši izlasījuši sludinājumu avīzē. Kāpēc Latgalē? Tāpēc, ka tur ir manas saknes, mani vecāki nāk no Rēzeknes rajona. Kamēr vēl strādāju, katru piektdienas vakaru aulekšiem skrēju uz Rīgas-Zilupes vilcienu, mājās biju naktī, un pusotrā dienā centos apdarīt visus mājas darbus: izmazgāt, iztīrīt, izravēt, sastādīt. Un tā četrus gadus...

Lauku mājās ir kolosāli! Protams, ir neērtības - ja kaut ko vajag, jābrauc 20 kilometri uz Ludzu, ziemā aizputina ceļus, šogad mēs ar Valdi (vīru - aut.) 300 metrus ceļa ar divām lāpstām rakām. Ziemā slēpoju. Nav vairs tās jušanas kā jaunībā - laižu no kalna uz dīķa pusi, vīrs smejas. Aizslēpoju pie kaimiņiem, līdz pastkastītei - nepilna kilometra attālumā. Prasu vienam kaimiņam: kāpēc tu neslēpo? Skatos, arī Arvīds ar slēpēm dodas uz pastkasti! Pēc laika arī otrs kaimiņš iegādājies slēpes. Tad vēl nūjoju - atkal visiem brīnumi!

Rudeņos jāgrābj lapas, mums ir vecs augļu dārzs, iestādījām arī jaunu. Rudeņos sēžamies ar draudzeni mašīnā, pedālis grīdā - un uz mežu. Pagājušajā rudenī pieogoju brūklenītes, mellenes - iesaldēju, saliku kompotus, ievārījumus savārīju. Sēnes kaltēju, marinēju, sālīju. No agra rīta līdz vēlai naktij. Mums ir arī putnu barotava - salido 30-40 zīlītes, tad bars zvirbuļu, divi dzeņi - viens sarkanu, otrs melnu galvu, vēl dzilna, sīļi. Bezkaunīgās žagatas un vārnas nāk zagt sēklas. Atskrien purva zīlītes - tādas zilganas, maziņas, dažas ar cekuliņiem. Šogad pirmo reizi redzēju arī zīdastes - ziemeļu putnus, kas pie mums pavada ziemu. Salaidās ķiršos. Tādas ar cekuliņu un ar skaistām, krāsainām astēm. Gāju bildēt jenotsuni, kas atvilkās pie putnu barotavas, nāk arī stirniņas, lapsas, zaķi.

Beidzot man ir laiks izlasīt arī kādu labu grāmatu, paskatīties televīzijā koncertus...

Man gribas būt labākai, dzīvot saskaņā ar sevi, dabu, cilvēkiem, darīt visiem labu. Gribētu atvainoties visiem, kam esmu dzīvē pāri nodarījusi, aizvainojusi, zinot vai negribot, jo esmu bijusi diezgan šerpa un asu raksturu. Bet es nebiju tikai pret citiem šerpa, arī pret sevi. Man šķita: ja izdzenu sevi, man ir tiesības prasīt arī no citiem. Tagad esmu pievērsusies ticībai, bieži braucam uz Ludzas katoļu baznīcu, pagājušajā gadā biju svētceļojumā Meždugorjē, Bosnijā Hercogovinā. Manī vairs nav tās nervozitātes - kad strādāju medicīnā, visu laiku biju kā uzvilkta stīga. Esmu līdzsvarā.

 

Joprojām mana darbdiena ir astoņas stundas, reizēm - garāka

Kad VIJA ROZĪTE, P. Stradiņa Klīnikās universitātes slimnīcas anestezioloģe (viņa ir arī pirmā profesionālā speciāliste anestezioloģijas un reanimatoloģijas nozarē, strādā kopš 1957. gada!) gāja pensijā, viņai bija 55 gadi. Tolaik nekādu pārdomu nebija - viņa zināja, ka paliek slimnīcā, paliek strādāt! Šobrīd dakterei ir 80. Un pagaidām viņa rokas klēpī turēt vēl negrasās.

Anestezioloģe Vija Rozīte Anestezioloģe Vija Rozīte
Anestezioloģe Vija Rozīte

Varu salīdzināt, kā mainījusies attieksme pret pensionāriem - paliekot strādāt, pensiju te maksāja, te nemaksāja, visbeidzot tā saruka mazītiņa. Šodien sarēķināju - lai cilvēks brīvi justos, mēnesī vajadzētu ap tūkstoš latu. Vai es jebkad varētu cerēt, ka man tik daudz maksās? Man nav ne šādas algas, ne pensijas. Pat ne tuvu tai. Tomēr gribas aiziet uz kādu teātri, koncertu vai doties nelielā izbraukumā, palīdzēt arī bērniem un mazbērniem. Tāpēc saprotams, ka nevaru atļauties iztikt tikai ar pensiju. Es joprojām strādāju - uz pilnu slodzi. Arī tāpēc, ka man patīk darbs, ko daru.

Anesteziologa darbs ir interesants, tāpēc neesmu zaudējusi profesionālās iemaņas. Arī specialitāte ir pieprasīta. Man darbs ir vārdos neizsakāms gandarījums. Darbs, kas ir vairāk nekā tikai darbs.

Viss mans darba mūžs saistīts ar Stradiņa slimnīcu. Šobrīd strādāju acu nodaļā, kur liela daļa pacientu vecuma ziņā līdzinās man - neesmu rēķinājusi, bet droši vien vairāk par trešdaļu ir vecāki par 70 gadiem. Darba diena ir astoņas stundas, nedēļā ir četras operāciju dienas. Iznāk reizēm arī pārstrādāt. Protams, gadās, ka mājās pārrodos stipri nogurusi. Ja pienāks laiks, kad man pietrūks spēka, aiziešu.

Šobrīd ārsts mācās sešus gadus, pēc tam vajadzīgi vēl pieci, lai kļūtu par sertificētu anesteziologu. Manuprāt, pietiktu ar diviem. Par laimi, mūsu ārstu izglītība augstu novērtēta arī ārzemēs. Un nevar liegt vai pārmest jaunajiem kolēģiem, ka viņi dodas uz ārzemēm, sakot: redz, mēs jūs izskolojām! Kā gan lai nosoda cilvēku, ja viņam ir tikai viena dzīve, un to viņš grib piepildīt, nedzīvojot uz citu rēķina vai citus rupji izmantojot. Tāpat mēs cienām Tuvo Austrumu jauniešus, kas mācās Latvijā un jau runā ļoti labā latviešu valodā. Bet pat viņi, būdami jau rezidenti, atklāti pasaka: Latvijā strādāt nevar atļauties, jo te ir pārāk zems speciālistu atalgojums.

Ne par specialitātes, ne slimnīcas izvēli man nekad nav bijušas nekādas šaubas. 1950. gadu vidū Eiropā sāka attīstīties anestezioloģija un Padomju Savienībā parādījās pirmie anesteziologi. Tam pamatā bija ķirurģijas attīstība. Padomju Savienībā ar ļoti labām sekmēm lokālajā anestēzijā operēja profesors Amosovs Kijevā. Tomēr, attīstot sirds ķirurģiju, arī bija jūtama nepieciešamība pēc narkozes izmantošanas šajā darbā. Mācījos Kijevā kopā ar vispārējās anestēzijas pirmsācējiem. Pēc pirmajām manis veiktajām narkozēm profesors Stradiņš teica, ka tas ir ļoti grūts darbs, bet - nenovērtējams. Viņš uzmundrināja un ar uzslavām nekad nemētājās, tāpēc šķita, ka man nekas cits neatliek kā vien šo iesākto darbu turpināt.

Ik pēc pieciem gadiem ir sertifikācija, tāpēc profesionāli sevi jāuztur formā visu laiku. Arī fiziski cenšos nepanīkt - man patīk pa staigas svaigā gaisā, arvien labprāt slēpoju. Slimnīcā regulāri notiek sanāksmes par aktuāliem profesionāliem jautājumiem, piedalos tajās. Arī Rīgas Stradiņa universitātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedra par to mūždien rūpējas, tāpēc mums pieejamas grāmatas un specializētie žurnāli. Kļūst ciešāki kontakti ar ārvalstu klīnikām, ārsti dodas uz starptautiskām konferencēm, kongresiem, redz un salīdzina, kā tur strādā, redzēto pastāsta pārējiem. Un rezidenti pie mums ir, tāpēc savienojas viņu nesen apgūtā teorija un mūsu ilgo gadu prakse. Parādās jaunas zāles, jaunas metodes - apgūstam kopā. Jaunajiem dakteriem svarīgs kontakts ar vecajiem. Rezidenti labprāt uzklausa un seko padomiem.

Cerēju, ka acu nodaļā anesteziologam būs mazliet vieglāks darbs, taču emocionāli - ne uz to pusi! Laika gaitā nemanāmi mainījusies lietu kārtība, bet vienmēr jābūt tā, ka pirmā persona ir pacients - ārsts ir tas, kurš kalpo slimniekam. Mūsu darbā ļoti no svara, lai visi operācijā iesaistītie strādā vienā virzienā, lai nav domstarpību. Slimnieks operācijas laikā ir anesteziologa aizsardzībā. Tāpēc ne tikai ķirurgam, bet arī anesteziologam jāzina operācijas plāns. Tā nav tikai viena ārsta lieta, bet komandas darbs. Tāpēc mums svarīgi pārliecināt vienam otru, ka darbs ir kopējs - vienam mērķim un pacienta labā.

Sapņos aizvien pieņemu dzemdības

Ginekoloģe BIRUTA OZOLA savā profesijā nostrādājusi 47 gadus, pensijā ir tikai gadu. Strādāja līdz 74 gadu vecumam, vien pagājušajā pavasarī secinot: viss, pietiek! Tagad, kad ir laiks garākām pastaigām, bieži vien uz ielas pieķer sevi domājam: tā sieviete bijusi pie manis. Par diagnozēm garāmejot cenšas nedomāt, bet smagākie, sarežģītākie un interesantākie gadījumi ir prātā, jā! Nesen satikusi kādu pacienti un ar prieku dzirdējusi vārdus: "Kopš jūs, dakter, esat pensijā, man vairs nav ārsta, pie kā iet!", tomēr, no otras puses, vai tad Ventspilī ginekologu trūkst? Netrūkst jau, bet ieradumam liels spēks.

Ginekoloģe Biruta Ozola Ginekoloģe Biruta Ozola
Ginekoloģe Biruta Ozola

Ginekoloģija vienmēr bija mana sapņu pasaule, laikam arī tāpēc, aizgājusi pensijā, brīžiem jūtos kā bez riteņiem. Jau kopš bērnības gribēju būt ārste. Mana mamma bija vecmāte, strādāja laukos un viena pati, bez ārsta, pieņēma dzemdības Usmā, Spārē un Stendē. Viņa bieži ļāva doties līdzi vīzītēs; vēl tagad atceros, kā ziemā braucām apskatīt nedēļnieces un viņu bērniņus. Atminos arī to, kā Mārtiņos, kad tika svinēta dzimšanas diena un pie galda sēdēja viesi, mammu izsauca pie dzemdētājas, un viņa cēlās no svētku pusdienām un devās veikt savu darbu. Šie blakusapstākļi mani netraucēja izvēlēties ginekoloģes profesiju. Vien žēl, ka mammīte agri nomira, man bija tikai 10 gadu, un nepaguva novērtēt, kā man klājas ārstes gaitās.

Tik ilgi - līdz 74 gadiem - pie darba turējos lielākoties tāpēc, ka ļoti, ļoti patika tas, ko daru! Sava nozīme, protams, bija arī atalgojumam, tomēr vēl svarīgāks bija gandarījums. Taču nu man mācība rokā - nevajag strādāt tik ilgi un pensijā jāiet savlaicīgi, bet pati to laikus nesapratu.

Pirmajās dienās gan nezināju, kurp iet, kurp skriet, sapratu, ka varu visu dienu pa māju nodzīvoties naktskreklā un nevienu tas neuztrauks... Kad attapos, pievērsos sen aizmirstajai tamborēšanai, sāku nūjot, dēls piespēlēja kaķi, par ko rūpēties. Labprāt lasu, skatos televīziju, apmeklēju teātra izrādes. Par laimi, man ir brīnišķīga ģimene - dēls Roberts un meita Ieva, viņu bērni, vēl arī māsas un vīra māsas dēli, kopā četri puiši, ko uzaudzināju, kad viņu mammas agri nomira.

Mana meitiņa Ieva tagad ir Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Pediatrijas dienesta vadītāja un psihoterapeite, vedekla Inese ir medmāsa, savukārt mazmeita Aija ir ģimenes ārste, kas šobrīd specializējas dietoloģijā. Ar viņām, ja vēlos, varu parunāt par medicīnu, bet, no otras puses, pārāk par to vairs nerunāju. Kaut vai tāpēc, ka medicīnā ļoti strauji ienāk jauni medikamenti, un arī tāpēc, ka visam savs laiks.

Ja ārsts vairs nav aktīvajā apritē, nedomāju, ka viņš par zinātni var spriest profesionāli. Var izteikties kā vērotājs, bet ne vairāk. Mana stiprā puse, kad vēl strādāju, bija ambulatorais darbs. Dienas laikā bieži paguvu pieņemt 30 grūtnieču, ar visām bija jārunā; reizēm pret vakaru no runāšanas biju nogurusi, tomēr vienlaikus tas bija arī liels gandarījums.

Novatore nebiju, drīzāk dumpiniece, jo neuzskatīju, ka visas grūtnieces jāpārbauda, vai nav stafilokoks. Tāpat pretojos obligātajām toksiplazmozes analīzēm, jo grūtniecības laikā šīs infekcijas ārstēšana ir kontrindicēta. Tad kāpēc velti uztraukt cilvēku? Toties, ja sākumā bija citoloģisko analīžu pretiniece, ar laiku sapratu, cik tās ir vērtīgas - tāpat kā krūšu pārbaude katrai sievietei, kas ienāk kabinetā. Šķiet, ka ginekoloģijā tagad atgriežas pie senām metodēm, proti, dzemdētājas netiek steidzinātas, ir pat iespēja dzemdēt mājās, lai gan šādu variantu īpaši neatbalstu.

Aizgājusi pensijā, atteicos no profesionālo žurnālu lasīšanas, tas laikam darīts tik daudz un ilgi, ka tagad nav īpaša "iekāriena" iedziļināties tajā, ko pati vairs neizmantošu. Bet no tā, ko uzzinu, lasot presi un skatoties televīziju, esmu sajūsmināta par dažādām transplantācijas iespējām. Prieks par kolēģiem, kas tiek galā ar aknu pārstādīšanu un citiem sarežģītiem uzdevumiem. Interesanta šķiet arī cilmes šūnu terapija!

Es te visādi izrunājos, bet zināt, kā ir - es sapņos aizvien pieņemu dzemdības, strādāju sieviešu konsultācijā, profesionālie sapņi vēl neatstājas. Par to, kas bijis, varu sevi tikai apskaust, jā, bija grūti, bija arī smagi brīži, bet dzīve bija tā vērta!

Uz pusslodzi - darbs savam priekam un joprojām kolektīvā

MAIJAI ŠUBERTEI, psihiatrei narkoloģei, šogad jubileja - 40 gadu ārstes darbā. Tas bija 1971. gads, kad viņu, liepājnieci, nosūtīja uz Saldu kā laboratorijas ārsti, rajona galveno "sanepidemiologu". Dr. M. Šuberte pensionējās 1995. gadā, kad pensijā varēja doties 55 gadu vecumā. Pensija tad bija 36 lati, kas tikai vēlāk pamazām auga, auga. "Mēs toreiz bijām trīs ārsti, kurus aizsūtīja pensijā no Psihoneiroloģiskās slimnīcas. Toreiz tas šķita netaisnīgi - 55 gados taču var strādāt un strādāt! Aizgāju uz Narkoloģijas slimnīcu, ko vēlāk kā nodaļu pievienoja Liepājas Centrālajai, tagad reģionālajai slimnīcai. Tur joprojām strādāju Konsultatīvajā poliklīnikā uz pusslodzi, katru otro dienu."

Psihiatre narkoloģe Maija Šuberte Psihiatre narkoloģe Maija Šuberte
Psihiatre narkoloģe Maija Šuberte

Slimnīcas vadība gan gribētu, lai esmu katru dienu, bet mani šāds režīms ļoti apmierina. Patīkami, ka jūties vajadzīgs, bet ir laiks nūjot, bērnus, mazbērnus apciemot. Visiem tā vajadzētu! Ja būtu vairāk naudas, varētu arī vairāk paceļot. Kad pāris dienu neesmu bijusi darbā, kolēģe gan pajoko, vai neesmu aizmirsusi, kā sarunāties. Šis ir labākais variants - darbs savam priekam, joprojām kolektīvā, bet ar savu ritmu. Jauns prāts ir jauns prāts, vecam ir savi apgriezieni. Ne tā, kā bija iepriekš - pusotra slodze, naktsdežūras. Liepājā ir vēl viena narkoloģe - nodaļas vadītāja dr. Sorokina, bet dr. Galūza plāno iegūt sertifikātu. Reiz dr. Sorokinu aizvietoju divas nedēļas un pēc tam pateicu - nē, paldies! Darbs nodaļā vairs nav domāts man.

Cits jau joko, ka visus vecos ģīmjus vajagot likvidēt. Varu tikai teikt - ja nāktu kāds jaunais, sagaidītu atplestām rokām! Bet nenāk. Varbūt arī kāds izvēlētos, bet nav jau vietas, kur mācīties. Pēcdiploma apmācībā nav narkoloģijas. Ja arī kāds izvēlas, līdz Liepājai netiek - Rīgā, ap Rīgu paliek. Konferencēs, lekcijās ārstiem tiekamies dažādu specialitāšu pārstāvji, bet jauno nav. Rīgā ir ārstu pārprodukcija, ļoti izteikta centralizācija, lai gan pēdējā laikā tomēr mazinās. Veselības aprūpes sistēmā nav pamatīguma, sistemātiskuma. Šķiet, viss notiek tā kaut kā, starp citu, katrs par sevi.

Praktizējošam ārstam jāuztur savs sertifikāts, ir dažādi kursi, Narkoloģijas centrā notiek asociācijas sēdes četras piecas reizes gadā - interesanti paklausīties, kā zinātne virzās uz priekšu, un tas notiek milzu soļiem. Ja kas interesē, to vairāk meklē internetā, profesionālajos žurnālos angļu valodā. Narkoloģijā medikamentu iespējas pirmajā vietā ir tikai pie mums - "atskalo" un cilvēks pazūd, jo viņam ir labi. Ārzemēs ar alkoholiķiem strādā terapeiti, alkoholatkarīgo grupas, psihoterapeiti. Galvenais nedomāt, ka darbs aiziet kā ūdens tukšā mucā. Droši vien palīdz psihiatra pieredze, ir jābūt pārliecībai, ka savos apstākļos esi izdarījis visu. Pacienti man sapņos nav rādījušies.

Tā ir tagadējo jauno mediķu priekšrocība - plašāka izglītība, lielākas iespējas, apmaiņas programmas ārzemēs, stažēšanās. Bet jaunībā jau visos laikos visi visu zina! Kamēr vienu reizi aplaužas. Taču skumdina tendence, ka aiz aparatūras pazūd cilvēks. Jaunie skatās uz ekrānu - ultrasonogrāfijas, magnētiskās rezonanses u.c. izmeklējumi, bet cilvēku neredz. Starp ārstu un pacientu ekrāns nostājies kā siena. Vairāk tic cipariem un striktiem mērījumiem, "mēs zinām, un mēs izdarām! Čau!". Bet ar cilvēku vajag sarunāties - sūdzības, pārpratumi un vainas jau rodas no tā, ka ar cilvēku neaprunājas.

* Dati no Informatīvā ziņojuma par Eiropas Savienības Veselības ministru 2011. gada 4.–5. aprīļa neformālajā sanāksmē izskatāmajiem jautājumiem.

Foto: Inese Austruma, Līga Gabrāne, Ilze Vainovska