Miofasciālo sāpju sindroms (MFS) ir jaukts sāpju sindroms ar prevalējoši somatomotoriskās sistēmas traucējumiem (motoriskās galaplātnītes disfunkciju), raksturīgi arī somatosensoriskās sistēmas traucējumi (neiropātisko sāpju komponents) un centrālas sensibilizācijas mehānisms.
Kopš laika, kad Starptautiskā Sāpju izpētes asociācija 1979. gadā definēja sāpes, cilvēces izpratne par sāpēm ir mainījusies, pateicoties daudzpusīgiem pētījumiem, tomēr vēl joprojām nevaram teikt, ka mākam pilnībā tās novērst. Apmēram 30 % no pacientiem attīstītajās valstīs jūt vieglas vai vidēji stipras sāpes, kas ilgst vairāk par sešiem mēnešiem.
Katastrofizēšana un kineziofobija ir maznovērtētas psiholoģiski psihoterapeitiskas problēmas pacientiem ar sāpēm. Pēc IASP* mūsdienīgiem sāpju multimodālās ārstēšanas ieskatiem, pacienti ar katastrofizēšanu un/vai kineziofobiju ir savlaicīgi identificējama riska grupa, kam potenciāli ilgstošās darbnespējas un invaliditātes dēļ jāpiedāvā psihologu vai psihoterapeitu palīdzība.
Kas ir sāpju slimība un vai tā atbilst vispārīgai slimību definīcijai? Oksfordas Universitātes medicīnisko terminu vārdnīcā teikts, ka slimība ir veselības traucējumi ar specifisku iemeslu un atpazīstamiem simptomiem. [6] Šiem kritērijiem atbilst tādas slimības kā cukura diabēts, tuberkuloze vai koronārā sirds slimība. Bet sāpes?
Eiropas sāpju apvienība (Pain Alliance Europe) ziņo, ka apmēram 100 miljoni cilvēku Eiropā cieš hroniskas sāpes — tās izteikti negatīvi iespaido gan cilvēka emocionālo, gan funkcionālo un arī ekonomisko sfēru. Tās ir sāpes, kas ilgst vairāk nekā sešus mēnešus un ārstēšanai padodas grūtāk nekā akūtas sāpes, tāpēc ir grūti risināms uzdevums ikdienas ārsta praksē.
Hroniskas iegurņa sāpes (HIS) ir pastāvīgas vai intermitējošas sāpes mazajā iegurnī vai vēdera lejasdaļā, kuras ilgst 3—6 mēnešus. HIS novēro kā sievietēm, tā vīriešiem, sievietēm sāpes nav saistītas ar dismenoreju. [1] Hroniskas iegurņa sāpes rada funkcionālu nespēju un jāārstē ilgstoši — medikamentozi, invazīvi. Pat pacienta rūpīgā izmeklēšanā dažreiz ir grūti atrast sāpju cēloni.
Cilvēkiem ar demenci var būt grūtības izteikties par sāpju stiprumu un šie cilvēki bieži cieš no neārstētām sāpēm. Pretsāpju līdzekļu lietošana pacientiem ar demenci ievērojami ir pieaugusi pēdējā desmitgadē, īpaši opioīdu lietošana.
Rakstā neirologs, algologs un fizioterapeits aplūko galvassāpes, kas īsākā vai ilgākā laikposmā attīstījušās pēc galvas un/vai kakla traumas. Akūtas traumas ārstēšana — imobilizācija, operācija, reanimācija — nav šā raksta mērķis. Par psihoterapeita iesaisti galvas/kakla pēctraumas sāpju pārvaldībā lasiet kādā no nākamajiem Doctus numuriem!
Ārsta praksē nereti izskan sūdzības par muguras sāpēm. Tās ietekmē pacienta dzīves kvalitāti, funkcionālo stāvokli, darba spējas. [1] Muguras sāpes dzīves laikā pieredz 60—80 % cilvēku. [2]
Pētījumā ar gandrīz 2500 pacientiem, kuri lietoja augstas opoīdu devas vismaz 6 mēnešus, pierādīja, ka opioīdu devas samazināšana nepazemina pacientu apmierinātības rādītājus.
Līdz šim nav bijis pietiekami daudz datu, kas norādītu uz mūsdienu vadlīnijās balstītas medikamentozās terapijas intensificēšanas ilgtermiņa efektiem pacientiem ar sirds mazspēju (SM). Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt saistību starp slimnīcā veiktu vadlīnijās balstītu medikamentozās terapijas intensifikāciju un ilgtermiņa iznākumus pacientiem ar SM, izmantojot datus no QHEART-R (Quality of Heart Failure Care and Outcomes Registry Retrospective Cohort) pētījuma datiem par 2020.-2024.gadu – tas ir daudzcentru hospitalizētu SM pacientu reģistrs Japānā.
Ar vielmaiņas disfunkciju saistīta steatotiska aknu slimība (MASLD) bija statistiski nozīmīgi saistīta ar lielākām eozinofīlā ezofagīta (EoE) un gastroezofageālā refluksa slimības (GERS), kā arī tās fenotipu — neerozīvās refluksa slimības, erozīvā ezofagīta un Bareta barības vada — izredzēm visās vecuma grupās. Šīs saistības bija izteiktākas gados jauniem pieaugušajiem vecumā no 18 līdz 44 gadiem.
Sirds ir metaboliski ļoti aktīvs orgāns. Kardiālas patoloģijas gadījumā aizvien lielāku nozīmi iegūst medikamenti, kas ne tikai ietekmē hemodinamiku, bet ir mērķēti tieši uz miokarda metabolismu (trimetazidīns, ranolazīns, meldonijs), organisma metabolismu ar kardioprotektīvu efektu (SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti, metformīns, statīni), kas ir hemodinamiski neitrāli. Šajā rakstā tiks aplūkoti sirds metabolisma pamati un sniegts ieskats par šo medikamentu darbības mehānismu un indikācijām.
Hipotireoze pasaulē skar aptuveni 10 miljonus cilvēku, palēninot pacienta kognitīvos un metaboliskos procesus. Visbiežākie hipotireozes iemesli ir autoimūns tireoidīts, veikta tireoīdektomija, saņemta radioaktīva joda terapija. Šiem pacientiem lielākoties mūža garumā nepieciešama ilgtermiņa uzraudzība gan klīnisko simptomu, gan laboratorisko rādītāju izvērtēšanā.
Kardiovaskulārās (KV) un onkoloģiskās slimības ir vadošie nāves un invaliditātes iemesli Eiropā. Katru gadu KVS dēļ Eiropā tiek zaudēti 60 miljoni potenciālo dzīves gadu. Rehabilitācija ir multimodāls, uz pacientu centrēts process, kas uzlabo gan veselības iznākumus, gan prognozi pacientiem ar dažādām hroniskām slimībām, t.sk. KVS. 2026.gada Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā tika prezentētas pirmās vadlīnijas, kas veltītas tikai KVS pacientu rehabilitācijai.
