Reģionālā anestēzija var mazināt hronisku pēcoperācijas sāpju risku
Pacientiem, kuri operācijas laikā saņēma reģionālo anestēziju, līdz pat 12 mēnešiem bija mazāks hronisku pēcoperācijas sāpju risks, īpaši pēc krūts, ceļa un krūškurvja operācijām.
Pacientiem, kuri operācijas laikā saņēma reģionālo anestēziju, līdz pat 12 mēnešiem bija mazāks hronisku pēcoperācijas sāpju risks, īpaši pēc krūts, ceļa un krūškurvja operācijām.
Sāpes gluteālajā apvidū ir izplatīta problēma, kas var ietekmēt ikdienas aktivitātes, piemēram, sēdēšanu, staigāšanu vai citas. Lai gan sākotnēji diskomforts var šķist neliels, pastāvīgas sāpes var ietekmēt indivīda mobilitāti un dzīves kvalitāti. Izpratne par to, kas izraisa sāpes gluteālajā apvidū, ir būtiska pareizai ārstēšanai un profilaksei. Šajā rakstā tiks apskatīta tikai daļa no patoloģijām, kas var izraisīt gluteālās sāpes un būt par diferenciāldiagnozi radikulārām sāpēm.
Lasiet <em>Dr.</em> Līgas Mekšas ceļvedi migrēnas profilakses izvēlei. Dakteres atbildes sniedz iedrošinājumu un padomu virpārējās prakses ārstiem, terapeitiem un ģimenes ārstiem uzsākt profilaktisku migrēnas terapiju ar nespecifiskiem profilaktiskiem migrēnas profilakses līdzekļiem, īpaši situācijās, kad migrēnas lēkmes ir 4 un vairāk dienas mēnesī.
Secināts, ka pacientiem, kas saņem terapiju ar opioīdiem ilgāk par trim mēnešiem, pastāv risks attīstīties dažādām endokrinopātijām – virsnieru mazspējai, hipogonādismam, hiperprolaktinēmijai un citām. Tāpēc svarīga rūpīga šo pacientu uzraudzība un izvērtēšana ikdienas praksē.
Hroniskas sāpes ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma, kas skar būtisku daļu pieaugušo iedzīvotāju visā pasaulē. Epidemioloģiskie dati liecina, ka hroniskas sāpes piedzīvo aptuveni piektdaļa pieaugušo, un to izplatība daudzviet pieaug. [1] Saskaņā ar ASV Nacionālā veselības intervijas pētījuma (NHIS) 2023. gada datiem, 24,3 % pieaugušo ir hroniskas sāpes, bet 8,5 % — augstas ietekmes hroniskas sāpes, kas regulāri ierobežo ikdienas vai darba aktivitātes. [2] Var salīdzināt ar 2019. gadu, kad hroniskas sāpes tika konstatētas 20,4 % pieaugušo, attiecīgi četru gadu laikā noticis 3,9 procentpunktu jeb aptuveni 19 % relatīvs pieaugums. [2]
Saspringuma tipa cefalģija ir visbiežāk sastopamais primāru galvassāpju veids. Tās izplatība dažādos literatūras avotos atšķiras, tomēr globāli vidējā prevalence ir 26 %, un tā nedaudz biežāk sastopama sievietēm nekā vīriešiem ar attiecību 1,2 pret 1. Pēc Starptautiskās galvassāpju traucējumu klasifikācijas 3. izdevuma (The International Classification of Headache Disorders; ICHD-3) tensijas tipa cefalģijas iedala epizodiskās un hroniskās (1. tabula). [1; 2]
Divos Apvienotās Karalistes kohortas pētījumos secināts, ka topiramāts saistīts ar augstāku glaukomas attīstības risku salīdzinājumā ar citiem antikonvulsantiem kā valproāts un lamotrigīns. Īpaši izteikta asociācija novērota sievietēm un pacientiem ar epilepsiju, bet ne vīriešiem vai pacientiem ar migrēnu.
Lielai daļai pacientu ar terminālu slimību sastopams sāpju sindroms gan pašas slimības dēļ, gan nesen veiktas ķirurģiskas vai invazīvas procedūras dēļ. [1] Klīniski nozīmīgu sāpju pieaugums novērojams senioriem apmēram pēdējos četrus dzīves mēnešus. Tāpēc nozīmīgi regulāri izvērtēt sūdzības par sāpēm, lai agrīni tās mazinātu un uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti. [2] Par sāpju pārvaldības principiem informē onkoloģe ķīmijterapeite Dr. Līga Keiša–Ķirse.
Neskatoties uz jauniem, efektīviem un labi panesamiem migrēnas profilakses medikamentiem, joprojām ir un būs aktuāla arī klasisko jeb nespecifisko migrēnas profilakses līdzekļu lietošana. Daudzās valstīs, arī Latvijā, lai varētu nozīmēt jaunākās paaudzes anti–CGRP medikamentus ar kompensācijas iespējām; ir jābūt izmēģinātiem vismaz 2—3 nespecifisko migrēnas profilakses līdzekļu grupas medikamentiem (katrā valstī noteikumi atšķiras).
Plaši izplatītas hroniskas sāpes var nemanāmi veicināt asinsspiediena paaugstināšanos, daļēji depresijas un iekaisuma procesu ietekmes dēļ.
Līdz šim nav bijis pietiekami daudz datu, kas norādītu uz mūsdienu vadlīnijās balstītas medikamentozās terapijas intensificēšanas ilgtermiņa efektiem pacientiem ar sirds mazspēju (SM). Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt saistību starp slimnīcā veiktu vadlīnijās balstītu medikamentozās terapijas intensifikāciju un ilgtermiņa iznākumus pacientiem ar SM, izmantojot datus no QHEART-R (Quality of Heart Failure Care and Outcomes Registry Retrospective Cohort) pētījuma datiem par 2020.-2024.gadu – tas ir daudzcentru hospitalizētu SM pacientu reģistrs Japānā.
Sirds ir metaboliski ļoti aktīvs orgāns. Kardiālas patoloģijas gadījumā aizvien lielāku nozīmi iegūst medikamenti, kas ne tikai ietekmē hemodinamiku, bet ir mērķēti tieši uz miokarda metabolismu (trimetazidīns, ranolazīns, meldonijs), organisma metabolismu ar kardioprotektīvu efektu (SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti, metformīns, statīni), kas ir hemodinamiski neitrāli. Šajā rakstā tiks aplūkoti sirds metabolisma pamati un sniegts ieskats par šo medikamentu darbības mehānismu un indikācijām.
Ar vielmaiņas disfunkciju saistīta steatotiska aknu slimība (MASLD) bija statistiski nozīmīgi saistīta ar lielākām eozinofīlā ezofagīta (EoE) un gastroezofageālā refluksa slimības (GERS), kā arī tās fenotipu — neerozīvās refluksa slimības, erozīvā ezofagīta un Bareta barības vada — izredzēm visās vecuma grupās. Šīs saistības bija izteiktākas gados jauniem pieaugušajiem vecumā no 18 līdz 44 gadiem.
Pacients sūdzas par sāpēm, nogurumu, elpas trūkumu vai citiem fiziskiem simptomiem, taču izmeklējumi nesniedz skaidru atbildi — iespējams, jādomā par somatoformiem traucējumiem. Vai cita situācija — līdzās hroniskai, somatiskai slimībai parādās psihiski simptomi. Abos gadījumos mijiedarbojas ķermenis un psihe. Kā izvairīties no pacientu futbolēšanas, hiperdiagnostikas, bet, strādājot kā komandai, atvieglot pacienta ciešanas un uzlabot viņa dzīves kvalitāti?
Hipotireoze pasaulē skar aptuveni 10 miljonus cilvēku, palēninot pacienta kognitīvos un metaboliskos procesus. Visbiežākie hipotireozes iemesli ir autoimūns tireoidīts, veikta tireoīdektomija, saņemta radioaktīva joda terapija. Šiem pacientiem lielākoties mūža garumā nepieciešama ilgtermiņa uzraudzība gan klīnisko simptomu, gan laboratorisko rādītāju izvērtēšanā.