Cukura diabēts ir viena no visizplatītākajām hroniskajām slimībām. Ar cukura diabētu pasaulē šobrīd slimo 246 miljoni cilvēku, t. i., 6% pasaules pieaugušo iedzīvotāju. Vidēji Eiropā cukura diabēta izplatība pieaugušajiem sasniedz 7,5%. Pamatojoties uz iedzīvotāju vecuma un dzimuma struktūru IDF (International Diabetes Federation) veiktie aprēķini par Latviju liecina, ka ar cukura diabētu varētu slimot 9,9% pieaugušo iedzīvotāju. Cukura diabēts ir saistīts ar komplikāciju attīstību, kā rezultātā pieaug veselības aprūpes izmaksas, samazinās pacienta dzīves kvalitāte un ilgums. Cukura diabēta ārstēšana ir svarīga, lai šīs komplikācijas aizkavētu vai novērstu.
Dr. N. Fokina: Ja ir radušās aizdomas par D vitamīna deficītu, pirmais, kas nāk prātā, ir rahīts. Mēs iedomājamies maza auguma cilvēku ar tipiskām pazīmēm – līkām kājiņām, vāju muskulatūru, lielu vēderu, nepareizas uzbūves galvu un citām acīmredzamām pazīmēm, ko pavada tipiskās klasiska rahīta rentgenoloģiskās pazīmes. Tomēr klasiskais rahīts ir tikai aisberga virsotne. D vitamīna deficīts joprojām ir bieži sastopams gan bērniem, gan pieaugušajiem. Agrīnā bērnībā tas izpaužas ar augšanas aizturi, skeleta anomālijām. Vēlāk pacientam var būt paaugstināts gūžas lūzuma risks, pieaugušajiem – osteopēnija, osteoporoze, osteomalācija, muskuļu vājums un citas pazīmes.
Mūsu medicīnas periodikā ir bijuši vairāki raksti par mezglaino netoksisko kāksli, tomēr ārstiem joprojām ir grūtības izlemt, kuru slimnieku operēt, kuru paturēt novērošanā. Par to liecina lielais šo cilvēku īpatsvars uz konsultāciju pie endokrinologa nosūtīto pacientu vidū.
2006. gada 20. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā Asamblejā apstiprinātā Rezolūcija 61/225 atzina, ka cukura diabēts ir hroniska, invalidizējoša slimība, kurai raksturīgas augstas aprūpes un ārstēšanas izmaksas, kā arī to, ka cukura diabēts saistīts ar nozīmīgu komplikāciju attīstību. Tas nosaka šīs slimības nelabvēlīgo ietekmi uz ģimenēm, valstīm un visas pasaules sabiedrību. „Pirmo reizi cilvēces vēsturē neinfekcijas slimība – cukura diabēts – atzīta kā nopietna un globāla veselības problēma, tāpat kā infekcijas slimības, piemēram, HIV/AIDS.” Viens no Rezolūcijas aicinājumiem bija Pasaules Diabēta dienu – 14. novembri – ar 2007. gadu atzīmēt kā starptautiski atzītu, īpašu ANO dienu. Šajā dienā arī Latvija bija pārstāvēta ANO mītnē Ņujorkā, lai plecu pie pleca ar citu valstu un kontinentu pārstāvjiem aktualizētu cukura diabēta izraisītās problēmas pasaulē.
Ikdienas darbā, saskaroties ar bērniem, kuriem ir augšanas problēmas, un viņu vecākiem, aizvien no jauna nākas secināt, ka priekšstats par bērna atpalikšanu augumā kā slimību un tās savlaicīgu ārstēšanu ir neskaidrs. Bieži vien augšanas traucējumi tiek diagnosticēti novēloti. Tā, piemēram, gonādu disģenēzes vidējais diagnosticēšanas vecums Latvijā ir 15,7 gadi. Tomēr ir ļoti svarīgi, lai augšanas aizkavēšanās iemesls tiktu atklāts pēc iespējas agrākā bērna vecumā, sevišķi tāpēc, ka pēdējo gadu desmitu sasniegumi medicīnā radikāli izmainījuši mūsu praktiskās iespējas ietekmēt bērna augšanu.
Anorexia nervosa, latviski – pašgribēta badošanās –, dažkārt kopā ar kategorisku veģetārismu. Skaistuma etalonu loma ēšanas traucējumu izcelsmē šodien, 21. gadsimtā, tiecas dominēt pār citiem faktoriem. Tomēr Anorexia nervosa ir kompleksa slimība – gan ar psiholoģisko, gan neirobioloģisko, gan sociālo komponenti. Pagājušajā gadsimta septiņdesmitajos gados ķermeņa kults Rietumu pasaulē un mūsu valstī nebija ne tuvu tik saasināts kā šodien – šoreiz klīnisko gadījumu rubrikā divi Anorexia nervosa gadījumi no tā laika. Savukārt ar kampaņu no anorexia sākās Milānas modes nedēļa Rudens 2007, paužot protestu pret pārāk kārnu modeļu izmantošanu un nereālu skaistuma standartu popularizāciju.
Subklīniskas hipertireozes izpausmes bieži maskē kardiovaskulārie simptomi, un, lai gan tipiska hipertireozes klīniskā aina nesagādā diagnostikas grūtības, subklīniskās formas pamanīt grūtāk. Šī raksta mērķis – iepazīstināt lasītāju ar vairogdziedzera jodsaturošo hormonu hipersekrēcijas ietekmi uz kardiovaskulārās sistēmas norisēm un šīs ietekmes konsekvencēm.
Mūsu redzeslokā – paciente ar retu ģenētisku sindromu, kurš nosaka sekundāra cukura diabēta attīstību ar tam raksturīgajām konsekvencēm. Ārstējot šādus pacientus, būtiski, ka multiplas slimības, kas ir ģenētiskā sindroma fenotipiskās manifestācijas, ir jāsaskata un jāsasaista konkrētā ģenētiskā sindroma ietvaros.
Manā personīgajā pieredzē ir tikai akūtās situācijas, kurās pamatslimība ir kāda no iekšējās sekrēcijas patoloģijām – cukura diabēts, virsnieru insuficience, tireotoksikozes krīze u. c. Šajā rakstā vēlos pievērst uzmanību tām kritiskajām situācijām, kurām ir cits iemesls – traumatisks vai septisks šoks, smaga akūta infekcija, insults, infarkts un tam līdzīgi –, bet kuru patoģenēzē piedalās endokrīnā sistēma un terapijā jāizmanto arī kāds hormonu preparāts.
Vienam no astoņiem vīriešiem pēc 50 gadu vecuma attīstās osteoporoze. Osteoporozes izraisīts lūzums ir katram piektajam vīrietim pēc 50 gadu vecuma. 30% vīriešu pēc 60 gadu sasniegšanas konstatē osteoporozes izraisītus lūzumus (Dubbo pētījums). Aplūkotais klīniskais gadījums uzskatāmi parāda, ka osteoporozes un vienlaicīgi arī vitamīna D deficīta diagnostika un ārstēšana ir aktuāla problēma vispārējā klīniskajā praksē.
Sāpes gluteālajā apvidū ir izplatīta problēma, kas var ietekmēt ikdienas aktivitātes, piemēram, sēdēšanu, staigāšanu vai citas. Lai gan sākotnēji diskomforts var šķist neliels, pastāvīgas sāpes var ietekmēt indivīda mobilitāti un dzīves kvalitāti. Izpratne par to, kas izraisa sāpes gluteālajā apvidū, ir būtiska pareizai ārstēšanai un profilaksei. Šajā rakstā tiks apskatīta tikai daļa no patoloģijām, kas var izraisīt gluteālās sāpes un būt par diferenciāldiagnozi radikulārām sāpēm.
Pacientiem ar gastroezofageālā atviļņa slimību (GERS) augstāks trauksmes līmenis bija statistiski nozīmīgi saistīts ar sliktāku atbildes reakciju uz protonu sūkņa inhibitoru (PSI) terapiju, un visizteiktākā šī ietekme bija pacientiem bez objektīviem atviļņa pierādījumiem pēc Lyon Consensus 2.0 kritērijiem.
Šis bija kohortas pētījums Zviedrijā par zīdaiņiem, kas dzimuši no 2003.gada janvāra līdz 2021.gada decembrim un novēroti pēc dzimšanas 6 mēnešus. Analīzē tika iekļauti visi dzīvi dzimuši zīdaiņi vismaz 35.gestācijas nedēļā. Primārais pētījuma iznākums bija asiņošana pirmajos 6 dzīves mēnešos.
Pētījumā ar pacientiem, kuriem ir hroniskas niezošas dermatozes, ilgākais ikdienas niezes laiks izrādījās spēcīgākais starpniekfaktors starp slimības smagumu un dzīves kvalitātes traucējumiem, kam sekoja miega traucējumi, kasīšanās biežums un vidējais niezes intensitātes līmenis.
Depresija nav tikai ķermeņa slimība vai afektīvo vai kognitīvo struktūru patoloģisks stāvoklis; tā ir nereducējams esamības veids. No fenomenoloģiskā viedokļa – materiālā pasaule, citi un es kopā veido savstarpēji saistītu kontinuumu. [28]
