Osteoporoze ir visplašāk izplatītā kaulu vielmaiņas patoloģija, kas skar visu skeletu. Osteoporozes gadījumā kauls ir trausls, mazinās kaula masa un krasi pasliktinās tā kvalitāte – cieš kaula mikroarhitektūra. Trausls kauls lūst pat pēc nelielas traumas. Tieši kaulu lūzumi ir šīs slimības galvenās nelabvēlīgās sekas.
Porfīrija ir ģenētisku slimību grupa, kam raksturīgs hēma biosintēzē iesaistītu enzīmu deficīts, kā rezultātā organismā uzkrājas hēma biosintēzes starpprodukti. Klīniskā aina (un ārstēšana) dažādiem porfīrijas tipiem ir atšķirīga, tomēr visbiežāk tiek skarta āda un nervu sistēma. Enzīmu deficīts ir iedzimts, bet dažādi ārējās vides faktori – medikamenti, ķīmiskas vielas, diētas faktori, saules gaisma – atkarībā no porfīrijas tipa būtiski ietekmē slimības smaguma pakāpi un gaitu. Akūtas porfīrijas diagnoze bieži vien ir novēlota, jo simptomi ir nespecifiski. Porfīrija nav plaši izplatīta, bet mūsu populācija varētu piederēt pie tām, kur ir relatīvi vairāk porfīrijas gadījumu.
Cukura diabēta ārstēšanā daudzi momenti ir saistīti ar slimnieka nieru funkciju – tajos ietilpst glikēmijas kontroles metodes, komplikācijas, ko izsauc hiperglikēmijas terapija, un nenoteiktais rezultāts insulīna terapijai pacientiem ar progresīvu nieru mazspēju. Jārūpējas arī par asinsspiediena un plazmas lipīdu līmeņa koriģēšanu, lai mazinātu kardiovaskulāro saslimstību un agrīnu nāvi. Tāpat jādomā par hroniskas nieru mazspējas komplikācijām: anēmiju, hiperfosfatēmiju un hiperparatireoīdismu, kas nosaka nieru funkciju samazināšanos.
Pārfrazējot definīciju, metabolais sindroms ir briesmonis, kurš sastāv no vairākiem atsevišķiem briesmoņiem – hipertensijas, dislipidēmijas, glikozes intolerances, aptaukošanās... Atbilstoši šodien pieņemtajiem kritērijiem no metabolā sindroma cieš aptuveni ceturtā daļa planētas pieaugušo iedzīvotāju, un metabolā sindroma kritērijus dažādos pētījumos atrod līdz pat 50% bērnu un pusaudžu ar aptaukošanos. Līdzās esošajai aug jauna “metabolā paaudze”, kuru raksturo pāragras (vismaz vēl pēc šodienas standartiem) sirds-asinsvadu, endokrīnās sistēmas un citas saslimšanas ar grūti formulējamu ilgtermiņa prognozi.
Cukura diabēts ir viena no visizplatītākajām hroniskajām slimībām. Ar cukura diabētu pasaulē šobrīd slimo 246 miljoni cilvēku, t. i., 6% pasaules pieaugušo iedzīvotāju. Vidēji Eiropā cukura diabēta izplatība pieaugušajiem sasniedz 7,5%. Pamatojoties uz iedzīvotāju vecuma un dzimuma struktūru IDF (International Diabetes Federation) veiktie aprēķini par Latviju liecina, ka ar cukura diabētu varētu slimot 9,9% pieaugušo iedzīvotāju. Cukura diabēts ir saistīts ar komplikāciju attīstību, kā rezultātā pieaug veselības aprūpes izmaksas, samazinās pacienta dzīves kvalitāte un ilgums. Cukura diabēta ārstēšana ir svarīga, lai šīs komplikācijas aizkavētu vai novērstu.
Dr. N. Fokina: Ja ir radušās aizdomas par D vitamīna deficītu, pirmais, kas nāk prātā, ir rahīts. Mēs iedomājamies maza auguma cilvēku ar tipiskām pazīmēm – līkām kājiņām, vāju muskulatūru, lielu vēderu, nepareizas uzbūves galvu un citām acīmredzamām pazīmēm, ko pavada tipiskās klasiska rahīta rentgenoloģiskās pazīmes. Tomēr klasiskais rahīts ir tikai aisberga virsotne. D vitamīna deficīts joprojām ir bieži sastopams gan bērniem, gan pieaugušajiem. Agrīnā bērnībā tas izpaužas ar augšanas aizturi, skeleta anomālijām. Vēlāk pacientam var būt paaugstināts gūžas lūzuma risks, pieaugušajiem – osteopēnija, osteoporoze, osteomalācija, muskuļu vājums un citas pazīmes.
Mūsu medicīnas periodikā ir bijuši vairāki raksti par mezglaino netoksisko kāksli, tomēr ārstiem joprojām ir grūtības izlemt, kuru slimnieku operēt, kuru paturēt novērošanā. Par to liecina lielais šo cilvēku īpatsvars uz konsultāciju pie endokrinologa nosūtīto pacientu vidū.
2006. gada 20. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā Asamblejā apstiprinātā Rezolūcija 61/225 atzina, ka cukura diabēts ir hroniska, invalidizējoša slimība, kurai raksturīgas augstas aprūpes un ārstēšanas izmaksas, kā arī to, ka cukura diabēts saistīts ar nozīmīgu komplikāciju attīstību. Tas nosaka šīs slimības nelabvēlīgo ietekmi uz ģimenēm, valstīm un visas pasaules sabiedrību. „Pirmo reizi cilvēces vēsturē neinfekcijas slimība – cukura diabēts – atzīta kā nopietna un globāla veselības problēma, tāpat kā infekcijas slimības, piemēram, HIV/AIDS.” Viens no Rezolūcijas aicinājumiem bija Pasaules Diabēta dienu – 14. novembri – ar 2007. gadu atzīmēt kā starptautiski atzītu, īpašu ANO dienu. Šajā dienā arī Latvija bija pārstāvēta ANO mītnē Ņujorkā, lai plecu pie pleca ar citu valstu un kontinentu pārstāvjiem aktualizētu cukura diabēta izraisītās problēmas pasaulē.
Ikdienas darbā, saskaroties ar bērniem, kuriem ir augšanas problēmas, un viņu vecākiem, aizvien no jauna nākas secināt, ka priekšstats par bērna atpalikšanu augumā kā slimību un tās savlaicīgu ārstēšanu ir neskaidrs. Bieži vien augšanas traucējumi tiek diagnosticēti novēloti. Tā, piemēram, gonādu disģenēzes vidējais diagnosticēšanas vecums Latvijā ir 15,7 gadi. Tomēr ir ļoti svarīgi, lai augšanas aizkavēšanās iemesls tiktu atklāts pēc iespējas agrākā bērna vecumā, sevišķi tāpēc, ka pēdējo gadu desmitu sasniegumi medicīnā radikāli izmainījuši mūsu praktiskās iespējas ietekmēt bērna augšanu.
Anorexia nervosa, latviski – pašgribēta badošanās –, dažkārt kopā ar kategorisku veģetārismu. Skaistuma etalonu loma ēšanas traucējumu izcelsmē šodien, 21. gadsimtā, tiecas dominēt pār citiem faktoriem. Tomēr Anorexia nervosa ir kompleksa slimība – gan ar psiholoģisko, gan neirobioloģisko, gan sociālo komponenti. Pagājušajā gadsimta septiņdesmitajos gados ķermeņa kults Rietumu pasaulē un mūsu valstī nebija ne tuvu tik saasināts kā šodien – šoreiz klīnisko gadījumu rubrikā divi Anorexia nervosa gadījumi no tā laika. Savukārt ar kampaņu no anorexia sākās Milānas modes nedēļa Rudens 2007, paužot protestu pret pārāk kārnu modeļu izmantošanu un nereālu skaistuma standartu popularizāciju.
Izpētīts, ka vidējas un augstas intensitātes fiziskām aktivitātēm ir pasargājošs efekts attiecībā uz ātriju fibrilācijas (ĀF) attīstību, tomēr nav zināms, kā šāda fiziskā slodze ietekmē pacientus ar zināmu priekškambaru patoloģiju, īpaši pacientus ar priekškambaru kardiomiopātiju (KMP). Šajā pētījumā analizēta vidējas un augstas intensitātes fiziskās slodzes ietekme uz incidentas ĀF attīstību.
Pēc Latvijas Jauno ārstu asociācijas iniciatīvas izveidota platforma, kurā reģistrējušās pirmās ārstniecības iestādes un ārstniecības personas. Platforma cilvekresursuagentura.lv, paredzēta slimnīcām, ārstiem un māsām, kā arī medicīnas studentiem un rezidentiem darba meklēšanas procesā.
Osteoporotisko lūzumu ārstēšanas rādītāji saglabājas zemi, neskatoties uz dažādiem pieejamiem efektīviem medikamentiem, lai mazinātu gan iniciālu lūzumu risku, gan iespējamību lūzumam atkārtoties, ja tas jau noticis iepriekš. Izpētīts, ka pasaulē tikai 27 % sieviešu un 4 % vīriešu ar akūtu osteoporotisku lūzumu slimnīcā sniegtas rekomendācijas par medikamentozās terapijas sākšanu. Osteoporotiski lūzumi senioru vidū ir prevalējošais iemesls paaugstinātam mirstības riskam, tāpēc nozīmīgi slimību laicīgi atklāt un ārstēt. [1] Bet arī jau notikuša lūzuma un līdz šim nediagnosticētas osteoporozes gadījumā ir jārīkojas.
Bipolāri afektīvi traucējumi (BAT) ir hroniska psihiska slimība, kurai raksturīgas atkārtotas mānijas un depresijas epizodes. Tie skar aptuveni 2 % pasaules iedzīvotāju un ir saistīti ar priekšlaicīgu mirstību, tostarp nāvi kardiovaskulāro slimību (KVS) dēļ. Lai gan šī saistība ir klīniski nozīmīga, absolūtais kardiovaskulāro notikumu slogs un to incidence pacientiem ar BAT joprojām nav pilnībā raksturota. Sistemātiskā pārskatā un metaanalīzē tika apkopoti novērojumu pētījumu dati par KVS izplatību un incidenci pieaugušajiem ar BAT.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
