2. tipa cukura diabēts ir hroniska vielmaiņas slimība, ko raksturo insulīna rezistences sindroms un traucēta insulīna sekrēcija no bēta šūnām vai arī abu šo faktoru kombinācija. Raksturīgākā pazīme ir hroniska hiperglikēmija, kas ir arī galvenais cēlonis cukura diabēta vēlīno komplikāciju attīstībai. Cukura diabēts joprojām ir galvenais akluma, hroniskas nieru mazspējas, netraumatisku apakšējo ekstremitāšu amputāciju cēlonis diabēta pacientiem.
Osteoporoze ir sistēmiska kaulu slimība, ko raksturo samazināts kaulu minerālais blīvums un kaula mikroarhitektonikas uzbūves izmaiņas,kuru ietekmē mazinās kaulu stiprums un palielinās lūzumu risks. [1; 2] Kaulu stiprumu nosaka kaulu minerālais blīvums un to kvalitāte. [2] Lai arī osteoporozi diagnosticē, kvantitatīvi nosakot kaulu minerālo blīvumu, visbiežāk šo slimību atklāj tikai pēc kaulu lūzuma. [3]
Noslēdzies liels 2. tipa cukura diabēta terapijas pēcpētījuma novērojums ADVANCE–ON, kas atklāj, cik svarīga un kādus ieguvumus nodrošina ilgtermiņa intensīva glikozes līmeņa un asinsspiediena kontrole.
Ja kaut kur pasaules mediķu aprindās runā par diabēta problēmu kā tādu, ar to saprot 1. un 2. tipa cukura diabētu (CD), gestācijas CD, kā arī pre–diabētu. Šajā rakstā pievērsīsimies robežglikēmijas riska faktoriem, pārvaldībai un situācijai Latvijā tagad un nākotnē.
Priekškambaru fibrilācija (ĀF) saistāma ar citām sirds un asinsvadu sistēmas slimībām, piemēram, sirds mazspēju, koronāro artēriju slimību, sirds vārstuļu slimībām, cukura diabētu un arteriālo hipertensiju. Tā ir supraventrikulāra aritmija un to raksturo neregulāra un paātrināta sirdsdarbība. [1] ĀF rašanos ietekmē arī vecums.
Aptaukošanās slimība jeb adipozitāte ir tauku pārmērīga uzkrāšanās organismā, kuras dēļ pasliktinās veselības stāvoklis un parādās komplikācijas dažādās orgānu sistēmās. Tā nav izolēta problēma, kas skar galvenokārt ASV, tā ir globāla problēma un ar tendenci pieaugt. [1]
Sirds mazspēja un cukura diabēts ir slimības, kas bieži norit blakus. Sirds mazspējas riska faktoru izplatība ir nozīmīga arī cukura diabēta pacientiem, piemēram, koronāro artēriju slimība un hipertensija. Turklāt disglikēmija negatīvi iedarbojas uz miokardu un tālāk var attīstīties par cukura diabēta kardiomiopātiju. Tāpēc ļoti būtiski ir pārzināt to pacientu ārstēšanu, kam ir abas šīs slimības.
Cukura diabēts (CD) ir viena no visbiežākajām hroniskajām slimībām, kas saistīta ar seksuālo disfunkciju. Gan pacientiem, gan ārstiem tas ir delikāts sarunu temats, taču, tiklīdz tas izrunāts un atrisināts, pacienti var gūt uzlabojumu vairākās veselības jomās.
2. tipa cukura diabēta sastopamība pēdējos gados strauji palielinās visā pasaulē. Un nākamajos 25 gados pacientu skaits, kas slimo ar 2. tipa cukura diabētu (CD), būs divas reizes lielāks, nekā tas ir tagad, tātad ievērojami palielināsies slimības un komplikāciju ārstēšanas izmaksas. [1] Izmantojot pašreizējos medikamentus, diabēta ārstēšanas vadlīnijās minētos mērķus izdodas uzlabot tikai 50–70% slimnieku.
Primārā hiperparatireoīdisma (PHPT) gadījumā notiek autonoma un nekontrolēta paratireoīdā hormona (PTH) veidošanās epitēlijķermenīšos, kas izraisa hiperkalciēmiju. [1; 2] Iedarbojoties uz galvenajiem mērķorgāniem - kaulaudiem un urīnizvadorgānu sistēmu, PTH izraisa hiperkalciēmiju, kas ir galvenā PHPT pazīme. [3]
Insulta ārstēšanā izšķiroša nozīme ir specializētu insulta vienību darbam, kur atslēgas vārds ir augsta profesionāla kompetence. Tāda augstas raudzes komanda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Insulta vienība, kuras virsārsts ir neirologs Dr. med. KRISTAPS JURJĀNS. Viņš ne vien koordinē multidisciplināro komandu darbu, bet tur roku uz pulsa jaunu pieeju ieviešanā. Šīs komandas veikums vairākkārt augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī.
Pētījuma rezultāti apgāž izplatīto priekšstatu par “10 000 soļiem dienā”, pierādot, ka svarīgāka par soļu skaitu ir kustību kvalitāte un regularitāte.
Veselības ministrija ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu par slimnīcu tīkla attīstību, kas šobrīd tiek nodots sabiedriskajai apspriešanai. Tiek plānots pāriet uz trīs līmeņu slimnīcu modeli – lokālajām, reģionālajām un daudzprofilu slimnīcām, aizstājot līdzšinējo piecu līmeņu dalījumu.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Primārās galvassāpes bija saistītas ar 38 % paaugstinātu depresijas risku gan vīriešiem, gan sievietēm, savukārt saspringuma tipa galvassāpes (TTH) bija būtiski saistītas ar paaugstinātu pašnāvības risku — taču tikai vīriešiem —, liecina jauns retrospektīvs kohortas pētījums.
