Šā gada 26. jūnijā žurnālā Diabetologia publicēti četri reģistru datu (database) pētījumi par iespējamo glargīna insulīna lietošanas saistību ar vēža attīstības risku. Pēc šīs publikācijas daudzu valstu diabēta asociācijas un starptautiskas organizācijas, piemēram, Amerikas Diabēta asociācija (ADA), Kanādas Diabēta asociācija (CDA), Lielbritānijas Diabēta asociācija, Endokrinoloģijas biedrība, Amerikas Klīnisko Endokrinologu asociācija (AACE), Starptautiskā Diabēta Federācija (IDF), Eiropas Diabēta Pētniecības asociācija (EASD), Eiropas Zāļu līdzekļu aģentūra (EMEA), ASV Pārtikas produktu un zāļu līdzekļu kvalitātes pārvalde (FDA) plašsaziņas līdzekļos publicēja savus oficiālo paziņojumu un nostāju attiecībā par šiem pētījumiem. Tāpēc arī Latvijas Endokrinologu asociācija (LEA) pacientu un ārstu interesēs izplata un publicē savu oficiālo nostāju šajā jautājumā.
Latents autoimūns diabēts pieaugušajiem (LADA) ir diabēta veids, kas klīniskajā praksē nereti tiek kļūdaini diagnosticēts kā 2. tipa cukura diabēts, tāpēc šiem pacientiem tiek nozīmēta neadekvāta ārstēšana. Rak-stā iztirzāts LADA jēdziena duālisms, etiopatoģenētiskie faktori un ār-stēšanas stratēģijas.
Pēdējos gados pasaules klīnikās un zinātniskajā literatūrā sāk runāt par osteoporozi bērniem, kas var būt gan kā atsevišķa slimība, gan kā citas hroniskas slimības komplikācija. Rakstā vērsta uzmanība uz hroniskajām saslimšanām, kuru gaita un prognoze, attīstoties osteoporozei, pasliktinās. Bērnu vecuma galvenā problēma – sekundāra osteoporoze. Primāra osteoporoze bērniem ir samērā reta patoloģija.
Hormonālā regulācija nav iespējama bez sirds-asinsvadu sistēmas dalības, un sirdij ir īpaša loma hormonu darbībā, sintēzē un izdalē. Endokrīnā regulācija kardiovaskulārajā sistēmā var realizēties vairākos veidos. Salīdzinoši neliela daļa hormonu uz sirdi un asinsvadiem darbojas tieši caur specifiskajiem receptoriem, un šodien intensīvāk tiek pētīta to netiešā darbība – caur citu neiroendokrīno faktoru stimulāciju –, to signālsistēmas un mediatori. No klīniskā viedokļa šīs saiknes eventuāli atspoguļojas augstajā sirds-asinsvadu saslimšanu un metabolo traucējumu komorbidātē.
Cilvēka genomā ir ap divsimt gēnu ar D vitamīna atbildes elementiem, tādējādi daļu genoma tieši vai netieši regulē D vitamīna endokrīnā sistēma. Turklāt lielākā daļa šo gēnu nekādā veidā nav saistīti ar labi zināmiem kalciju regulējošiem D vitamīna efektiem. Šodien ir noskaidrots, ka D vitamīns piedalās dažādu tipu šūnu dzīves cikla svarīgākajos brīžos (vairošanās, diferenciācija, apoptoze), un tā trūkums ir saistīts ar virk nes patoloģisku procesu – hronisku sāpju, sirds-asinsvadu slimību, multiplās sklerozes, ļaundabīgu audzēju u. c. – patoģenēzi. Tajā pašā laikā tiek lēsts, ka pasaulē aptuveni miljards visu vecumu cilvēku cieš no D vitamīna nepietiekamības, un daži autori šajā aspektā lieto pandēmijas terminu. Tā kā cilvēka organismā uz lielākās daļas šūnu virsmu ekspresēti D vitamīna receptori, D vitamīna fizioloģiskās funkcijas ir pārsteidzoši plašas – apskata ietvaros skarta tikai neliela daļa pierādīto un hipotētisko D vitamīna darbības aspektu.
Klīniskais gadījums demonstrē sarežģītu pacientu, kurš līdzīgi daudziem citiem smagiem pacientiem ir izgājis cauri vairākiem vārtiem. Profesors Valdis Pīrāgs: „Pirmie vārti bija slimības sākumā – reģionālajā slimnīcā; liela nejaušība bija tā, ka tika pieaicināts konsultants psihiatrs, kurš saprata, ka tā nav tīra psihiatrija. Otrie vārti – brīdī, kad radiologs paskatījās augstāk virs vēdera dobuma un ieraudzīja nelielo audzēju plaušās, kas pavēra ātrāku turpmākās diagnostikas ceļu. Trešie vārti nebija obligāti – pēcoperācijas komplikācijas. Šķiet, pateicoties vecumam, pacients pārvarēja arī šo pārbaudījumu. Nemaz nerunājot par osteoporozi ar kompresijas lūzumiem.”
Osteoporoze ir visplašāk izplatītā kaulu vielmaiņas patoloģija, kas skar visu skeletu. Osteoporozes gadījumā kauls ir trausls, mazinās kaula masa un krasi pasliktinās tā kvalitāte – cieš kaula mikroarhitektūra. Trausls kauls lūst pat pēc nelielas traumas. Tieši kaulu lūzumi ir šīs slimības galvenās nelabvēlīgās sekas.
Porfīrija ir ģenētisku slimību grupa, kam raksturīgs hēma biosintēzē iesaistītu enzīmu deficīts, kā rezultātā organismā uzkrājas hēma biosintēzes starpprodukti. Klīniskā aina (un ārstēšana) dažādiem porfīrijas tipiem ir atšķirīga, tomēr visbiežāk tiek skarta āda un nervu sistēma. Enzīmu deficīts ir iedzimts, bet dažādi ārējās vides faktori – medikamenti, ķīmiskas vielas, diētas faktori, saules gaisma – atkarībā no porfīrijas tipa būtiski ietekmē slimības smaguma pakāpi un gaitu. Akūtas porfīrijas diagnoze bieži vien ir novēlota, jo simptomi ir nespecifiski. Porfīrija nav plaši izplatīta, bet mūsu populācija varētu piederēt pie tām, kur ir relatīvi vairāk porfīrijas gadījumu.
Cukura diabēta ārstēšanā daudzi momenti ir saistīti ar slimnieka nieru funkciju – tajos ietilpst glikēmijas kontroles metodes, komplikācijas, ko izsauc hiperglikēmijas terapija, un nenoteiktais rezultāts insulīna terapijai pacientiem ar progresīvu nieru mazspēju. Jārūpējas arī par asinsspiediena un plazmas lipīdu līmeņa koriģēšanu, lai mazinātu kardiovaskulāro saslimstību un agrīnu nāvi. Tāpat jādomā par hroniskas nieru mazspējas komplikācijām: anēmiju, hiperfosfatēmiju un hiperparatireoīdismu, kas nosaka nieru funkciju samazināšanos.
Pārfrazējot definīciju, metabolais sindroms ir briesmonis, kurš sastāv no vairākiem atsevišķiem briesmoņiem – hipertensijas, dislipidēmijas, glikozes intolerances, aptaukošanās... Atbilstoši šodien pieņemtajiem kritērijiem no metabolā sindroma cieš aptuveni ceturtā daļa planētas pieaugušo iedzīvotāju, un metabolā sindroma kritērijus dažādos pētījumos atrod līdz pat 50% bērnu un pusaudžu ar aptaukošanos. Līdzās esošajai aug jauna “metabolā paaudze”, kuru raksturo pāragras (vismaz vēl pēc šodienas standartiem) sirds-asinsvadu, endokrīnās sistēmas un citas saslimšanas ar grūti formulējamu ilgtermiņa prognozi.
Sāpes gluteālajā apvidū ir izplatīta problēma, kas var ietekmēt ikdienas aktivitātes, piemēram, sēdēšanu, staigāšanu vai citas. Lai gan sākotnēji diskomforts var šķist neliels, pastāvīgas sāpes var ietekmēt indivīda mobilitāti un dzīves kvalitāti. Izpratne par to, kas izraisa sāpes gluteālajā apvidū, ir būtiska pareizai ārstēšanai un profilaksei. Šajā rakstā tiks apskatīta tikai daļa no patoloģijām, kas var izraisīt gluteālās sāpes un būt par diferenciāldiagnozi radikulārām sāpēm.
Pacientiem ar gastroezofageālā atviļņa slimību (GERS) augstāks trauksmes līmenis bija statistiski nozīmīgi saistīts ar sliktāku atbildes reakciju uz protonu sūkņa inhibitoru (PSI) terapiju, un visizteiktākā šī ietekme bija pacientiem bez objektīviem atviļņa pierādījumiem pēc Lyon Consensus 2.0 kritērijiem.
Šis bija kohortas pētījums Zviedrijā par zīdaiņiem, kas dzimuši no 2003.gada janvāra līdz 2021.gada decembrim un novēroti pēc dzimšanas 6 mēnešus. Analīzē tika iekļauti visi dzīvi dzimuši zīdaiņi vismaz 35.gestācijas nedēļā. Primārais pētījuma iznākums bija asiņošana pirmajos 6 dzīves mēnešos.
Depresija nav tikai ķermeņa slimība vai afektīvo vai kognitīvo struktūru patoloģisks stāvoklis; tā ir nereducējams esamības veids. No fenomenoloģiskā viedokļa – materiālā pasaule, citi un es kopā veido savstarpēji saistītu kontinuumu. [28]
Insulīna rezistence bieži attīstās, vēl pirms hiperglikēmija kļūst klīniski nozīmīga. Tā ir saistīta ar nopietnām hroniskām slimībām — kā aptaukošanās, 2. tipa cukura diabēts un kardiovaskulārās slimības, kuru prevalence pasaulē pieaug. Šobrīd aprēķināts, ka insulīna rezistence sastopama katram ceturtajam vai piektajam cilvēkam pasaulē.
