Manā personīgajā pieredzē ir tikai akūtās situācijas, kurās pamatslimība ir kāda no iekšējās sekrēcijas patoloģijām – cukura diabēts, virsnieru insuficience, tireotoksikozes krīze u. c. Šajā rakstā vēlos pievērst uzmanību tām kritiskajām situācijām, kurām ir cits iemesls – traumatisks vai septisks šoks, smaga akūta infekcija, insults, infarkts un tam līdzīgi –, bet kuru patoģenēzē piedalās endokrīnā sistēma un terapijā jāizmanto arī kāds hormonu preparāts.
Vienam no astoņiem vīriešiem pēc 50 gadu vecuma attīstās osteoporoze. Osteoporozes izraisīts lūzums ir katram piektajam vīrietim pēc 50 gadu vecuma. 30% vīriešu pēc 60 gadu sasniegšanas konstatē osteoporozes izraisītus lūzumus (Dubbo pētījums). Aplūkotais klīniskais gadījums uzskatāmi parāda, ka osteoporozes un vienlaicīgi arī vitamīna D deficīta diagnostika un ārstēšana ir aktuāla problēma vispārējā klīniskajā praksē.
Statistikas fakti apliecina, ka divām līdz četrām no 1000 grūtniecēm ir cukura diabēts pirms grūtniecības, bet gestācijas diabēts attīstās 2-3% topošo māmiņu grūtniecības laikā. Gestācijas cukura diabētu sastop 1,5-6% populācijas. Apmēram 10% gestācijas cukura diabēta gadījumu paliek neatklāti. Šie skaitļi, drīzāk to konsekvences, apdraud jauno paaudzi – jaundzimušo iedzimto anomāliju varbūtība pieaug aptuveni par 30%, kas populācijas mērogā izraisa 12 reizes augstāku risku. Tāpat cukura diabēts palielina infekciju un preeklampsijas risku grūtniecības laikā divas trīs reizes.
Pasaules diabēta kongresi notiek ik pēc trīs gadiem (iepriekšējais – 2003. gadā Parīzē, Francijā), un kongresa rīkotāju iecerei realizēt tos katru reizi citā kontinentā ir mērķis veicināt diabēta aprūpi un pētniecību konkrētajā kontinentā. 19. Starptautiskās Diabēta Federācijas (IDF) kongress Keiptaunā (2006. gada 3.-7. decembrī) pulcēja 200 diabēta nacionālo asociāciju pārstāvjus no 160 valstīm (arī no Latvijas), kas pārstāv vairāk nekā 240 miljonus diabēta pacientu pasaulē. Kopumā šajā kongresā piedalījās vairāk nekā 12 000 dalībnieku: diabēta pacienti (nacionālo diabēta asociāciju pārstāvji), psihologi, biologi, preses pārstāvji, diabēta aprūpes organizatori, diabēta aprūpes medicīnas māsas, pēdu aprūpes speciālisti, diabēta apmācības organizatori un speciālisti, kā arī, protams, endokrinologi, diabetologi un citu medicīnas nozaru pārstāvji.
Līdztekus 1.un 2. tipa cukura diabētam sastopami arī retāki diabēta tipi, kas atšķiras ar klīniskām izpausmēm un ārstēšanas iespējām. Tā, piemēram, konstatēts, ka līdz 5% bērna vecumā saslimušo cukura diabēta pacientu un līdz 10% 2. tipa cukura diabēta slimnieku patiesībā slimo ar MODY.
Diabetoloģijas, farmācijas un zinātnes straujais progress un sasniegumi ļauj uzlabot dzīves kvalitāti, kā arī pagarināt dzīvildzi 1.tipa cukura diabēta pacientiem ar multipliem orgānu bojājumiem un nopietnu kardiovaskulāro patoloģiju. Aprakstītais klīniskais gadījums labi parāda, kā, pielietojot multifaktoriālu ārstēšanu ar jaunākajiem medikamentiem, aizkavējas mikrovaskulāro un makrovaskulāro cukura diabēta komplikāciju attīstība, progresēšana un tiek novērsti jauni kardiovaskulārie notikumi.
Ar cukura diabētu slimojošu bērnu, pusaudžu un viņu ģimeņu vajadzības ir īpašas un atšķirīgas no pieaugušo slimnieku vajadzībām. Šis uzskats tiek pausts gan Starptautiskās Diabēta federācijas (IDF) pamatnostādnēs, gan arī Starptautiskās Bērnu un pusaudžu diabēta biedrības (ISPAD) publicētajās vadlīnijās. Bērnībā un pusaudžu vecumā cukura diabēts visbiežāk ir saistīts ar ģenētiski noteiktu predispozīciju, autoimūno marķieru klātbūtni, agresīvu beta šūnu destrukciju, izteiktu insulīna deficītu un steidzamu nepieciešamību uzsākt insulīna substitūcijas terapiju ketoacidozes riska dēļ.
Izpētīts, ka vidējas un augstas intensitātes fiziskām aktivitātēm ir pasargājošs efekts attiecībā uz ātriju fibrilācijas (ĀF) attīstību, tomēr nav zināms, kā šāda fiziskā slodze ietekmē pacientus ar zināmu priekškambaru patoloģiju, īpaši pacientus ar priekškambaru kardiomiopātiju (KMP). Šajā pētījumā analizēta vidējas un augstas intensitātes fiziskās slodzes ietekme uz incidentas ĀF attīstību.
Pēc Latvijas Jauno ārstu asociācijas iniciatīvas izveidota platforma, kurā reģistrējušās pirmās ārstniecības iestādes un ārstniecības personas. Platforma cilvekresursuagentura.lv, paredzēta slimnīcām, ārstiem un māsām, kā arī medicīnas studentiem un rezidentiem darba meklēšanas procesā.
Osteoporotisko lūzumu ārstēšanas rādītāji saglabājas zemi, neskatoties uz dažādiem pieejamiem efektīviem medikamentiem, lai mazinātu gan iniciālu lūzumu risku, gan iespējamību lūzumam atkārtoties, ja tas jau noticis iepriekš. Izpētīts, ka pasaulē tikai 27 % sieviešu un 4 % vīriešu ar akūtu osteoporotisku lūzumu slimnīcā sniegtas rekomendācijas par medikamentozās terapijas sākšanu. Osteoporotiski lūzumi senioru vidū ir prevalējošais iemesls paaugstinātam mirstības riskam, tāpēc nozīmīgi slimību laicīgi atklāt un ārstēt. [1] Bet arī jau notikuša lūzuma un līdz šim nediagnosticētas osteoporozes gadījumā ir jārīkojas.
Bipolāri afektīvi traucējumi (BAT) ir hroniska psihiska slimība, kurai raksturīgas atkārtotas mānijas un depresijas epizodes. Tie skar aptuveni 2 % pasaules iedzīvotāju un ir saistīti ar priekšlaicīgu mirstību, tostarp nāvi kardiovaskulāro slimību (KVS) dēļ. Lai gan šī saistība ir klīniski nozīmīga, absolūtais kardiovaskulāro notikumu slogs un to incidence pacientiem ar BAT joprojām nav pilnībā raksturota. Sistemātiskā pārskatā un metaanalīzē tika apkopoti novērojumu pētījumu dati par KVS izplatību un incidenci pieaugušajiem ar BAT.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
