2010. gada 3.–4. septembrī Rīgā notika 3. Baltijas Osteoporozes kongress. Osteoporoze ir viena no biežākajām slimībām, un to konstatē sievietēm un vīriešiem visās pasaules valstīs, radot būtisku sociālo un ekonomisko slogu. Kongresā piedalījās ne tikai osteoporozes jomā tieši iesaistītie speciālisti, bet arī reimatologi, endokrinologi, neirologi, nefrologi, ģimenes ārsti, ginekologi, internisti un radiologi. Šajā rakstā esam apkopojuši svarīgākās atziņas no kongresa.
Šoreiz klīniskā gadījuma apraksts būs ne tik pierasts, tas būs intriģējošs ziņojums. Aprakstā - divi klīniskie gadījumi, kam diagnoze ir gandrīz vienāda - androgēnu rezistence, bet cik atšķirīga ir dzimumattīstības traucējumu klīniskā izpausme! Šī diagnoze ir viens no visizteiktākajiem dzimumdiferenciācijas traucējumiem. Iepazīstoties ar šiem klīniskajiem gadījumiem, rodas jautājums: kas gan nosaka personas identitāti?
Līdz pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem cukura diabēts bija ļoti smaga neārstējama slimība, kur diabētiskā koma parasti beidzās ar nāvi. Arī pēc insulīna ienākšanas medicīnas praksē mirstība bija augsta, tāpēc šī patoloģija pastāvīgi bija medicīnas zinātnes uzmanības centrā un tika meklēti jauni līdzekļi, kas spētu palīdzēt slimības attīstības agrīnās stadijās, būtu ērtāki lietošanā un kam būtu mazāk blakņu. Pēc ilgstošiem meklējumiem medicīnas praksē 2006. gadā ienāca jauns preparāts - sitagliptīns.
Šajā rakstā autors centies parādīt D vitamīna iespējamo protektīvo lomu diabēta, īpaši 1. tipa cukura diabēta attīstībā. Autors atgādina, ka D hipovitaminoze ir plašāk izplatīta, nekā mēs to ikdienā atceramies. Iespējams, pārāk reti tiek veikta D vitamīna analīze asinīs. D vitamīna pozitīvā nozīme imūnsistēmas modulācijās - kavēt insulītu -, šķiet, nav apstrīdama. Varbūt tas tiešām būtu jāņem vērā, kūrējot grūtnieces un bērnus agrīnā vecumā, vairāk ordinējot zivju eļļu vai citus D vitamīna preparātus.
Šoreiz klīniskā gadījuma aprakstā šķietami vienkārša diagnoze, kuras noteikšana dažādu apstākļu sakritības dēļ ir stipri novēlota. Tika veikti arī daudzi nevajadzīgi izmeklējumi. Šis klīniskais gadījums parāda, cik viegli radioloģiskā slēdziena rezultātā ir aiziet nepareizā virzienā.
Pagājušajā Doctus numurā aplūkojām depresijas izpausmes pacientiem ar koronāro sirds slimību. Šajā numurā turpinām aizsākto tēmu par depresijas un somatisko slimību savstarpējo saistību, pievēršoties diabētam un depresijai. Pēdējos gados zinātnieki pierādījuši, ka pacientiem ar garastāvokļa traucējumiem diabētu sastop pat līdz divām reizēm biežāk nekā vispārējā populācijā. [1] Šī saistība darbojas arī pretējā virzienā – pacientiem ar diabētu ir paaugstināts risks depresijas attīstībai. Šajā rakstā centīsimies noskaidrot šīs saistības praktisko nozīmi ārsta ikdienas praksē.
Saslimstība ar cukura diabētu ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma pasaulē un Latvijā. 2009. gada beigās Latvijā bija reģistrēti 67 348 cukura diabēta pacienti. Cukura diabēts ir hroniska slimība, kam bieži slimības gaitā pievienojas komplikācijas. Biežākā cukura diabēta pacientu populācijā novērotā komplikācija ir diabētiska neiropātija. 2009. gadā diabētiska neiropātija tika reģistrēta 5769 Latvijas cukura diabēta pacientiem (8,6% no visiem reģistrētajiem pacientiem). Rakstā apkopoti jaunākie zinātniskie pierādījumi par diabētiskas neiropātijas ārstēšanu.
Žurnāla iepriekšējā numurā raksta “Amiodarona izraisīta, tireotoksikoze un situācija Latvijā” 1. daļā autori piedāvāja galvenokārt teorētisku informāciju par amiodarona izraisītu , tireotoksikozi, raksturojot amiodarona farmakoloģiju, darbības mehānismu, tā izraisītu vairogdziedzera disfunkciju un AIT ārstēšanu. Raksta 2. daļā vairāk raksturota situācija , Latvijā, proti, apkopots RAKUS klīnikā “Gaiļezers” veikts , pētījums, kā arī tiek piedāvātas autoru izstrādātas, rekomendācijas ikdienas klīniskajai praksei par amiodarona izraisītu vairogdziedzera patoloģiju pieaugušajiem.
Mūsdienās amiodaronu (A) plaši lieto supraventrikulāru un ventrikulāru aritmiju ārstēšanā. Daudzos gadījumos tas kļūst par vienīgo izvēles medikamentu (piemēram, samazinātas sirds izsviedes funkcijas gadījumā). Starp A izraisītām dažādām blaknēm visbiežāk konstatē hipotireozi, tireotoksikozi, mikrodepozītus radzenē, fotosensitivitāti, ādas hiperpigmentāciju, pulmonālu fibrozi, perifēro neiropātiju, aknu enzīmu paaugstināšanos. [5] A izraisītā tireotoksikoze (AIT) pacientam ar esošu sirds slimību var izrādīties fatāla [3], tāpēc nepieciešamas zināšanas par tās attīstības mehānismiem un riska faktoriem, kā arī novēršanas un ārstēšanas iespējām.
Osteoporoze ir sistēmas skeleta slimība, ko raksturo zema kaulu masa un izmaiņas kaulaudu mikroarhitektūrā. Šo izmaiņu rezultātā kauli kļūst trauslāki un krasi palielinās to lūzuma risks. [1] Lai gan osteoporozes galvenā diagnostikas metode ir kvantitatīva kaulu minerālblīvuma (KMB) novērtēšana, klīniski nozīmīgākās osteoporozes sekas ir kaulu lūzumi. Biežākās lūzumu vietas osteoporozes gadījumā ir mugurkaula skriemeļi, gūžas kaula kakliņš un apakšdelma distālā daļa. Piecdesmit gadu vecai sievietei menopauzē viņas turpmākajā dzīvē iespēja gūt kādu no šiem lūzumiem ir apmēram 40%, un tā aptuveni līdzinās iespējai saslimt ar koronāro sirds slimību, bet pārsniedz iespēju saslimt ar krūts vēzi. [2] 2000. gadā Eiropā konstatēts 620 000 jaunu gūžas kaula kakliņa lūzumu, 574 000 jaunu apakšdelma lūzumu, 250 000 augšdelma proksimālās daļas lūzumu un 620 000 klīnisku mugurkaula skriemeļu lūzumu sievietēm un vīriešiem, kas vecāki par 50 gadiem. Tas veidoja 34,8% no visiem lūzumiem pasaulē, [3] un šo lūzumu ārstēšanas tiešās izmaksas bija 36 miljardi eiro. Tāpēc ir svarīgi atcerēties šos skaitļus, kad pieņemam lēmumu par kādas hroniskas slimības (t. sk. osteoporozes) ārstēšanas taktiku un terapijas preparātu izvēli.
Hronisks nogurums kļuvis arvien biežāk sastopams mūsdienu dzīvē, jo cilvēki saskaras ar lielāku darba slodzi un mazāk atpūtas. Lai gan izsīkumu bieži pamato ar stresu vai miega trūkumu, pētnieki norāda, ka nepietiekams uzturs var būtiski ietekmēt šo stāvokli.
Ar šo metodi iespējams koriģēt tuvredzību, tālredzību un astigmatismu, samazinot vai pilnībā novēršot nepieciešamību lietot brilles vai kontaktlēcas. Austrumu slimnīcā Oftalmoloģijas klīnikā jau veiksmīgi veiktas vairāk nekā 40 ICL implantācijas operācijas.
Pieaugušajiem ar hronisku nieru slimību (HNS) bez dialīzes III–IV stadijā mērena olbaltumvielu uzņemšanas ierobežošana bija saistīta ar mazāku nelabvēlīgu klīnisko iznākumu risku – galvenokārt retākām dialīzes uzsākšanām – un nebija saistīta ar standarta uzturmarķieru pasliktināšanos.
Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
Ciete ir galvenais uztura ogļhidrāts visā pasaulē un joprojām ir nozīmīgs ikdienas enerģijas avots dažādām iedzīvotāju grupām. Pamata pārtikas produkti, piemēram, rīsi, kvieši, kartupeļi un pākšaugi, ievērojami veicina ogļhidrātu uzņemšanu; tomēr cietes patēriņa ietekme uz vielmaiņu ievērojami atšķiras atkarībā no strukturālajām īpašībām, apstrādes pakāpes un uzturvielu mijiedarbības. Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka ogļhidrātu kvalitātei, nevis tikai daudzumam, ir būtiska loma glikēmijas regulācijā, insulīna jutībā un lipīdu metabolismā. [1-3]
