Pasaules praksē plašāk ieviesies termins “autoimūnā oftalmopātija”, tomēr, šķiet, pareizāks ir termins “autoimūnā orbitopātija”, jo izmaiņas skar ne tikai pašu acs ābolu (ophthalmos), bet visus audus orbītā un pat ap to, piemēram, plakstus. Autoimūno orbitopātiju (AO) patiešām visbiežāk vērojam Roberta Greivsa tireotoksikozes slimniekiem, retāk – arī slimniekiem ar normālu vairogdziedzera funkciju, vēl retāk – slimniekiem ar hipotireozi. Pēdējā variantā ar zināmu varbūtību tā ir posttireotoksiska hipotireoze, varbūt arī tad, kad tireotoksikozes fāze palikusi nediagnosticēta, kas nemaz nav nereāli, zinot, ka tireotoksikozes slimniekiem uz simpatotonijas fona ir tieksme disimulēt, slimību neatzīt.
Osteoporozes dēļ samazinās kaulu minerālu blīvums, pēc vieglām traumām iespējami lūzumi. Raksta mērķis ir iepazīstināt ar osteoporozes sāpju sindroma patoģenētiskajiem mehānismiem un ārstēšanas tendencēm.
Oktobrī sākām rakstu sēriju par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, kas no visām hipertensijām veido 15%. Oktobra numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas arīdzan veicina asinsspiediena paaugstināšanos: vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Novembrī – par Kušinga sindromu. Tagad par feohromocitomu.
Oktobra numurā aizsākām rakstu par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, par kurām runājot, galvenā vieta atvēlēta trim endokrīnajām slimībām: feohromocitomai, primāram hiperaldosteronismam un Kušinga sindromam. Pagājušā numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī tādām mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas tāpat veicina asinsspiediena paaugstināšanos, proti, vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Šajā numurā par – Kušinga sindromu.
Arteriālā hipertensija, nozīmīgākais kardiovaskulārais riska faktors, ir aptuveni 20% planētas iedzīvotāju. Ilgstoši bija pieņemts uzskatīt, ka 90% gadījumu veido primārā arteriālā hipertensija, sekundārajām arteriālajām hipertensijām (galvenokārt renovaskulārajām, renālajām un endokrīnajām) atvēlot tikai aptuveni 10%.
Šā gada 26. jūnijā žurnālā Diabetologia publicēti četri reģistru datu (database) pētījumi par iespējamo glargīna insulīna lietošanas saistību ar vēža attīstības risku. Pēc šīs publikācijas daudzu valstu diabēta asociācijas un starptautiskas organizācijas, piemēram, Amerikas Diabēta asociācija (ADA), Kanādas Diabēta asociācija (CDA), Lielbritānijas Diabēta asociācija, Endokrinoloģijas biedrība, Amerikas Klīnisko Endokrinologu asociācija (AACE), Starptautiskā Diabēta Federācija (IDF), Eiropas Diabēta Pētniecības asociācija (EASD), Eiropas Zāļu līdzekļu aģentūra (EMEA), ASV Pārtikas produktu un zāļu līdzekļu kvalitātes pārvalde (FDA) plašsaziņas līdzekļos publicēja savus oficiālo paziņojumu un nostāju attiecībā par šiem pētījumiem. Tāpēc arī Latvijas Endokrinologu asociācija (LEA) pacientu un ārstu interesēs izplata un publicē savu oficiālo nostāju šajā jautājumā.
Latents autoimūns diabēts pieaugušajiem (LADA) ir diabēta veids, kas klīniskajā praksē nereti tiek kļūdaini diagnosticēts kā 2. tipa cukura diabēts, tāpēc šiem pacientiem tiek nozīmēta neadekvāta ārstēšana. Rak-stā iztirzāts LADA jēdziena duālisms, etiopatoģenētiskie faktori un ār-stēšanas stratēģijas.
Pēdējos gados pasaules klīnikās un zinātniskajā literatūrā sāk runāt par osteoporozi bērniem, kas var būt gan kā atsevišķa slimība, gan kā citas hroniskas slimības komplikācija. Rakstā vērsta uzmanība uz hroniskajām saslimšanām, kuru gaita un prognoze, attīstoties osteoporozei, pasliktinās. Bērnu vecuma galvenā problēma – sekundāra osteoporoze. Primāra osteoporoze bērniem ir samērā reta patoloģija.
Hormonālā regulācija nav iespējama bez sirds-asinsvadu sistēmas dalības, un sirdij ir īpaša loma hormonu darbībā, sintēzē un izdalē. Endokrīnā regulācija kardiovaskulārajā sistēmā var realizēties vairākos veidos. Salīdzinoši neliela daļa hormonu uz sirdi un asinsvadiem darbojas tieši caur specifiskajiem receptoriem, un šodien intensīvāk tiek pētīta to netiešā darbība – caur citu neiroendokrīno faktoru stimulāciju –, to signālsistēmas un mediatori. No klīniskā viedokļa šīs saiknes eventuāli atspoguļojas augstajā sirds-asinsvadu saslimšanu un metabolo traucējumu komorbidātē.
Cilvēka genomā ir ap divsimt gēnu ar D vitamīna atbildes elementiem, tādējādi daļu genoma tieši vai netieši regulē D vitamīna endokrīnā sistēma. Turklāt lielākā daļa šo gēnu nekādā veidā nav saistīti ar labi zināmiem kalciju regulējošiem D vitamīna efektiem. Šodien ir noskaidrots, ka D vitamīns piedalās dažādu tipu šūnu dzīves cikla svarīgākajos brīžos (vairošanās, diferenciācija, apoptoze), un tā trūkums ir saistīts ar virk nes patoloģisku procesu – hronisku sāpju, sirds-asinsvadu slimību, multiplās sklerozes, ļaundabīgu audzēju u. c. – patoģenēzi. Tajā pašā laikā tiek lēsts, ka pasaulē aptuveni miljards visu vecumu cilvēku cieš no D vitamīna nepietiekamības, un daži autori šajā aspektā lieto pandēmijas terminu. Tā kā cilvēka organismā uz lielākās daļas šūnu virsmu ekspresēti D vitamīna receptori, D vitamīna fizioloģiskās funkcijas ir pārsteidzoši plašas – apskata ietvaros skarta tikai neliela daļa pierādīto un hipotētisko D vitamīna darbības aspektu.
Katram piektajam bērnam un pusaudzim pasaulē ir aptaukošanās, kas paaugstina risku 2.tipa cukura diabēta attīstībai. GLP1 receptoru agonisti (RA) ir viena no farmakoterapijas iespējām šajā populācijā, kurai nepieciešama efektivitātes un drošuma izvērtēšana.
Dr. IEVAS RAMANES vecmāmiņa Mirdza Ramane savulaik radīja slaveno karikatūru sēriju par jocīgo tēlu Hugo Diegu, ko vēlāk televīzijas seriālā meistarīgi atainoja aktieris Edgars Liepiņš. Ievas vecmāmiņa nemaz nebija priecīga par to, ka mazmeita izvēlējās kļūt par ārsti. Viņai vajadzēja būt māksliniecei — domāja vecmāmiņa, bet kaut kas no mākslinieces Ievā noteikti ir.
Vai pacients, kurš piekrīt ārstēties, bet norādījumus neievēro, ir “sarežģīts”? Vai varbūt viņš vienkārši nav sapratis būtisko? Komunikācija nav tikai vārdu apmaiņa, tā ir klīniskās kvalitātes pamats. Tomēr praksē nereti konsultējam pacientus, kuru rīcība šķiet neparedzama vai neracionāla: viņi atsakās no izmeklējumiem, pārtrauc terapiju, ignorē ārsta norādījumus. Tad aiz viņu uzvedības nereti slēpjas kultūras atšķirības, valodas barjera vai citāda izpratne par veselību.
Sirds un asinsvadu sistēmas slimības (SAS) kopumā ir galvenais mirstības cēlonis Latvijā — 2022. gadā tās izraisīja 52 % no visiem nāves gadījumiem, kas ir aptuveni 16 000 cilvēku gadā. [1] Hroniska sirds mazspēja (SM) ir būtiska SAS komplikācija.
Pasaules veselības organizācijas dati liecina, ka ik gadu pasaulē sepse skar aptuveni 50 miljonu cilvēku, no kuriem vairāk nekā 11 miljoni cilvēku mirst. Tā kļuvusi par vienu no visbiežākajiem nāves iemesliem visā pasaulē. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā ar smagu sepses infekciju gadā ārstējas vairāk nekā 460 pacientu.
