Hroniska vēnu nepietiekamība pasaulē tiek definēta kā visbiežākā asinsvadu slimība, kuras prevalences rādītāji dažādās pētāmajās grupās variē no 15 % līdz 80 %. Ārstēšanas metodes atbilst slimības smaguma pakāpei: kompresijas terapija, perorāli lietojamie medikamenti, lāzerterapija, skleroterapija un dažādas ķirurģiskas metodes.
Pētījuma mērķis bija izpētīt hormonālās kontracepcijas un nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) vienlaicīgas lietošanas ietekmi uz venozās trombembolijas risku.
Hroniska venoza mazspēja ir termins, ko plaši lieto fleboloģijā, tomēr praksē to nereti lieto nevietā, runājot, piemēram, par varikozām kāju vēnām vai vēnu mazspēju. Rakstā vienkāršotā veidā sniegts skaidrojums, kāda ir atšķirība un ko tas nozīmē.
Liekais svars bērnībā un agrīnā pieaugušā vecumā ir neatkarīgi riska faktori trombemboliskiem notikumiem vēlāk dzīves laikā. Pētījums ir balstīts vairāk nekā 37 000 vīriešu datos, par kuriem ir pieejama informācija par agrīnu ĶMI un par trombiem vēlāk dzīves laikā, ja tādi ir bijuši.
Rakstā apskatīti paplašinātu vēnu kosmētiskie aspekti, estētisko defektu diagnostikas un risināšanas praktiskās iespējas, ārstēšanas rezultātu izvērtēšana.
ROBERTS RUMBA ir asinsvadu ķirurgs, sertifikātu specialitātē ieguva 2021. gadā, pašlaik strādā Paula Stradiņa Klīniskās univesitātes slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas centra komandā, konsultē pacientus arī Jelgavas poliklīnikā. Savulaik saņēma nomināciju Gada rezidents, bet Latvijas Medicīnas fonda Zariņu ceļojuma stipendija ļāva stažēties Nīderlandes Groningenas Universitātes centrā. Viņš saka: ļoti daudz jāstrādā, sākumā tam neredzi taustāmu rezultātu, bet viss sasummējas — kontaktos, iespējās, prasmēs.
Asinsvadu ķirurga praksē regulāri dzirdu pacientus sakām: “Es baidos no trofiskās čūlas, tāpēc atnācu pie jums laicīgi.” Savukārt citi pacienti gadiem staigā ar izmainītu apakšstilbu ādu un uzmanību tai pievērš tikai tad, kad jau izveidojies nedzīstošs pušums.
Pacientiem, kas hospitalizēti ar Covid-19, pēc izrakstīšanas ir trombotisku notikumu risks; paplašinātas tromboprofilakses loma šajā populācijā nav zināma.
Nekontrolēti pētījumi pieļauj, ka plaušu emboliju var droši izslēgt kā iespējamo diagnozi, ja izmanto YEARS likumu –diagnostisku stratēģiju, izmantojot D–dimēru robežvērtību rādītājus.
Dziļo vēnu tromboze (DVT) ir plaši izplatīta problēma abu dzimumu pārstāvjiem dažādos vecumos. Slimība nereti ir arī bīstama komplikācija hroniskiem un akūtiem citu patoloģiju stāvokļiem.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
Hipertensija un diabēts ir vadošie kardiovaskulāro slimību modificējamie riska faktori, tomēr liela daļa pasaules iedzīvotāju paliek nediagnosticēti. Šobrīd skrīningu veicam vai nu klīniskajā praksē vai ar dažādu valkājamu ierīču palīdzību, kas kopumā ierobežo potenciālo skrīninga aptveri dažādu iemeslu dēļ. Iespējams risinājums ir pasīvas bezkontakta uzraudzības sistēmas, kas var tikt dažādos veidos iekļautas apkārtējā vidē un veicināt agrīnāku diagnostiku. Interesantu risinājumu piedāvā pētnieki no Japānas, prezentējot jaunākos datus Eiropas Kardiologu asociācijas ikgadējā kongresā.
