Venoza trombembolija (VTE) jeb trombozes onkoloģiskiem pacientiem joprojām saglabājas kā biežs nāves cēlonis par spīti mūsdienu iespējām tās novērst. [1] Trombožu risks onkoloģiskiem pacientiem ir lielāks nekā cilvēkiem tajā pašā vecumgrupā bez onkoloģiskas diagnozes. Pēdējos 20 gados venozo trombožu risks onkoloģiskiem pacientiem ir trīskāršojies un ir deviņas reizes lielāks nekā populācijā.
Pētījuma mērķis bija izpētīt hormonālās kontracepcijas un nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) vienlaicīgas lietošanas ietekmi uz venozās trombembolijas risku.
Liekais svars bērnībā un agrīnā pieaugušā vecumā ir neatkarīgi riska faktori trombemboliskiem notikumiem vēlāk dzīves laikā. Pētījums ir balstīts vairāk nekā 37 000 vīriešu datos, par kuriem ir pieejama informācija par agrīnu ĶMI un par trombiem vēlāk dzīves laikā, ja tādi ir bijuši.
Gestācijas diabēta izplatības rādītāji variē no 1–30 %, atkarībā no pētāmās populācijas. Grūtniecības laikā gestācijas diabēts nozīmē augstākus mātes un bērna nevēlamus iznākumus, t.sk. preeklampsijas attīstības risku, priekšlaicīgas dzemdības, neonatālas hiperinsulinēmijas attīstīšanos. Kaut arī lielā daļā gadījumu gestācijas diabēts atrisinās pēc dzemdībām, pieaug to gadījumu skaits, kad glikozes intolerances traucējumi grūtniecības laikā atstāj ilgtermiņa sekas.
Sievietēm ar aptaukošanos, kuras lieto perorālos kontracepcijas līdzekļus, kas satur estrogēnu un progestīnu, ir 24 reizes lielāks venozās trombembolijas (VTE) risks, salīdzinot ar sievietēm bez aptaukošanās, kuras šīs zāles nelieto, liecina ESC Heart Failure publicētais apskats.
Nevienā nejaušināti kontrolētā pētījumā iepriekš nebija analizēta profilaktiski lietota aspirīna monoterapijas efektivitāte vēnu trombembolijas (VTE) gadījumā pacientiem, kam veikta totāla gūžas vai ceļa locītavas artroplastika. Lai noskaidrotu, vai aspirīns ir ne–parāks pār enoksaparīnu VTE profilaksē šai pacientu grupai, nejaušināti kontrolēts pētījums tika veikts 31 slimnīcā Austrālijā.
Ilgtermiņa antikoagulantu lietošana nepieciešama, lai novērstu insulta risku pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Kā viena no pētījumu aktualitātēm ir antikoagulantu lietošanas drošums un efektivitāte ļoti vecu pacientu (80 gadi un vairāk) grupā.
Vēnu trombembolija (VTE) ir nopietns iemesls novēršamai mirstībai pēc onkoloģiskas ķirurģijas. VTE ne tikai paredz vajadzību atkārtoti stacionēt, bet ir dzīvību apdraudošs stāvoklis, taču datu par VTE sastopamību vairāk kā pēc 30 dienu gara pēcoperācijas perioda iztrūkst.
Pacientiem, kas hospitalizēti ar Covid-19, pēc izrakstīšanas ir trombotisku notikumu risks; paplašinātas tromboprofilakses loma šajā populācijā nav zināma.
Nekontrolēti pētījumi pieļauj, ka plaušu emboliju var droši izslēgt kā iespējamo diagnozi, ja izmanto YEARS likumu –diagnostisku stratēģiju, izmantojot D–dimēru robežvērtību rādītājus.
Ar Covid–19 hospitalizēti pacientiem ir paaugstināts trombembolijas un nāves risks. Šobrīd optimālākā tromboprofilakses deva augsta riska pacientiem nav noteikta.
Kopš 1960. gada, kad pirmā hormonālās kontracepcijas (HK) tablete nonāca pārdošanā un sievietēm visā pasaulē pavērās jaunas iespējas ne tikai savas dzīves plānošanā, bet arī dažādu ginekoloģisku slimību ārstēšanā, ar apskaužamu regularitāti šī tēma kā karsts kartupelis viļāta ne tikai cilvēku mutē, bet arī mediju pirmajās lapās, sākot no totāla nolieguma un beidzot ar absolūtu dievināšanu. Būsim godīgi — visos viedokļos ir sava daļa patiesības.
Vēnu trombembolija (VTE), tajā skaitā dziļo vēnu tromboze un plaušu embolija ir bieži sastopama komplikācija ginekoloģiska vēža gadījumā un ir saistīta ar augstu mirstības un nāves risku. Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot VTE sastopamību un riskus sievietēm ar olnīcu vēzi, atkarībā no primārās izvēlētās terapijas metodes.
Iekaisīgu zarnu slimību (IZS) pacientu skaits ar katru gadu pieaug. Tas saistīts ar vides faktoriem, ar organisma mikrobioma pārbūvi un ar ģenētisko predispozīciju. IZS pamatā patoloģiskais process skar zarnu traktu, tomēr ļoti bieži izmaiņas rodas arī ārpus tā. Rakstu sērijā apskatām iespējamās un biežākās iekaisīgu zarnu slimību izpausmes ārpus zarnām.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
Pirmais aprīlis pasaulē aizvadīts kā smieklu diena. Melnais humors, skarbi jociņi labi zināmi arī mediķu vidē. No vienas puses, tie palīdz tikt galā ar stresu, problemātiskām situācijām un pacientiem, ļauj identificēties ar konkrētu komandu, bet, no otras puses, var dehumanizēt veselības aprūpi vai liecināt par izdegšanu. Humors var gan palīdzēt, gan kaitēt ārsta un pacienta terapeitiskajās attiecībās. Lūk, dažas atziņas.
Sasniegumi pediatriskās onkoloģijas pārvaldībā un ārstēšanā rezultējušies pieaugošā izdzīvojušo populācijā. Kaut arī ir veikti plaši pētījumi par šo onkoloģisko pacientu īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa somatisko veselību, ziņojumi par psihosociālu reintegrāciju bieži vien ir konfliktējoši. Šā pētījuma mērķis bija veikt visaptverošu pārskatu un analīzi par pediatrisko onkoloģiju pārdzīvojušiem (childhood cancer survivors (CCS)) un to socioekonomisko situāciju pieaugušā vecumā salīdzinot ar vienaudžiem, ko onkoloģiska slimība nav skārusi.