Kāju tūska ir izplatīta parādība, un, to konstatējot, ir svarīgi pareizi izvērtēt tās rašanās mehānismu un nozīmēt pareizo pamata terapiju. Ir bīstami slimniekam ar venozu tūsku ordinēt diurētiskos līdzekļus, bet cilvēkam ar kardiālu tūsku – lietot kompresijas pārsēju.
Hroniska venoza mazspēja (HVM) ir plaši izplatīta slimība. Agrīnu HVM diagnostiku un profilakses pasākumus apgrūtina šīs patoloģijas daudzveidīgā klīniskā manifestācija. Tomēr tās patieso izplatību populācijā ir svarīgi apzināties, lai plānotu problēmas risinājumu valstiskā līmenī. Tāpēc tika veikts epidemioloģiskais pētījums DE FACTO, lai noteiktu HVM subjektīvo un objektīvo simptomu biežumu cilvēkiem Latvijā ar vismaz diviem HVM riska faktoriem, salīdzinot iegūtos rezultātus ar literatūrā publicēto pētījumu datiem, kā arī atspoguļotu plānoto ārstēšanu šai pacientu grupai. DE FACTO ir pirmais šāda apjoma epidemioloģiskais pētījums par HVM Latvijā.
Vērtējot Eiropas un Amerikas datus, katru gadu novēroti 500 līdz 1000 tūkstoši jaunu pacientu ar kritisku kāju išēmiju (KKI). Latvijā šādi pētījumi nav veikti, taču, pielāgojot citu valstu datu rādītājus, tie ir 1 200 līdz 2 500 pacienti katru gadu. Attīstoties KKI, viena gada laikā aptuveni 30% pacientu zaudē ekstremitāti. Diemžēl pārsvarā gadījumu ir jāveic amputācijas augšstilba līmenī. Pēdas segmentāras un apakšstilba amputācijas lielākoties tiek veiktas pacientiem ar cukura diabētu, kad galvenokārt tiek bojāts arteriālais tīkls apakšstilbā. Amputācija rada smagu invaliditāti pacientam un ievērojamas sadzīves izmaiņas arī viņa ģimenes locekļiem. Diemžēl šiem pacientiem ir arī augsta perioperatīvā mirstība, kas vidēji sasniedz 25%. Pateicoties asinsvadu ķirurģijas attīstībai un ienākot jaunām ārstēšanas metodēm, amputāciju skaits pēdējos gados Latvijā ir samazinājies, taču joprojām ir ļoti augsts. Ja amputāciju biežums Eiropā variē no 120 līdz 500 uz iedzīvotāju miljonu ik gadu, tad Latvija atrodas starp valstīm, kurās tas ir vislielākais.
Lai runātu par bioflavonoīdu farmakoloģisko iedarbību, vispirms nepieciešams raksturot tās slimības un stāvokļus, kuru gadījumā bioflavonoīdu lietošana ir lietderīga. Ķirurģiskajā praksē šie preparāti lielākoties ir lietojami fleboloģijā un proktoloģijā.v
Venozā trombembolija ir patoloģija, kuras gadījumā dziļo vēnu tromboze (DVT) akūtā fāzē rada embolijas. Embolijas plaušu artērijās var būt letālas. Savukārt hroniskas komplikācijas šādai patoloģijai var būt hroniska venoza nepietiekamība kājās (pēctrombotiskais sindroms) ar lielu varbūtību venozu čūlu attīstībai vai hroniska plaušu embolizācija ar pulmonālu hipertensiju. Lai nenonāktu līdz DVT komplikācijām, lielāka uzmanība jāpievērš profilaksei. Latvijas Fleboloģijas biedrība sadarbībā ar citām profesionālajām asociācijām ir izstrādājusi DVT profilakses un ārstēšanas vadlīnijas, kas sakņojas starptautiskās vadlīnijās un uz pierādījumiem balstītā medicīnā. Šī raksta mērķis ir uzsvērt būtiskākās problēmas un uz DVT profilaksi attiecināmās stratēģijas.
Raugoties no pacienta viedokļa, termins hroniska venoza nepietiekamība aptver visai atšķirīga veida problēmas – no kosmētiska diskomforta līdz invalidizējošam stāvoklim –, kas savā būtībā ir viena patoloģija dažādos tās attīstības līmeņos. Tāpēc katrs no tiem prasa nopietnu attieksmi gan no paša pacienta, gan mediķu puses. Arī zinātnē un sekojoši medicīnas literatūrā, paralēli lielam skaitam advancēto vēnu ķirurģijas metožu aprakstu un pētījumu, intensīva uzmanība tiek veltīta hroniskas venozas nepietiekamības iniciālajiem faktoriem un blakusefektiem.
Hroniska venoza mazspēja mūsdienās ir ļoti plaši izplatīta. Tās attīstību bez iedzimtības un grūtniecības veicina arī strauji pieaugošā mazkustīga dzīvesveida ietekme, kas saistīta ar ilgstošu sēdēšanu vai stāvēšanu darbā, pārvietošanos automašīnā. Kāju vēnu saslimšana rada gan medicīniskas, gan kosmētiskas problēmas, un to plašā izplatība veicinājusi fleboloģijas nozares attīstību visā pasaulē, tai skaitā – Latvijā.
Neraugoties uz acīmredzamo hroniskas venozas nepietiekamības diagnostikas un ārstēšanas progresu, venozas čūlas izplatība saglabājas praktiski nemainīga – 1-2% pieaugušiem cilvēkiem pēdējo 30 gadu laikā. Ilgstoša, nesekmīga, neracionāla un neattaisnojama čūlu ārstēšana, kam bieži pamatā ir tikai ārsta praktiskā pieredze un intuīcija, var izraisīt smagas komplikācijas un kalpot kā cēlonis slimības recidīvam. Nereti gadiem ilga čūlu ārstēšana ir iemesls tam, kādēļ medicīniska problēma pārvēršas par sociāli-ekonomisku problēmu ar ievērojamiem finansiāliem tēriņiem. Raksta mērķis – sistematizēt mūsdienīgas ārstēšanas metodes, pamatojoties uz medicīniski pierādītiem kritērijiem.
Neraugoties uz acīmredzamo hroniskas venozas nepietiekamības diagnostikas un ārstēšanas progresu, venozas čūlas izplatība saglabājas praktiski nemainīga – 1-2% pieaugušiem cilvēkiem pēdējo 30 gadu laikā. Ilgstoša, nesekmīga, neracionāla un neattaisnojama čūlu ārstēšana, kam bieži pamatā ir tikai ārsta praktiskā pieredze un intuīcija, var izraisīt smagas komplikācijas un kalpot kā cēlonis slimības recidīvam. Nereti gadiem ilga čūlu ārstēšana ir iemesls tam, kādēļ medicīniska problēma pārvēršas par sociāli-ekonomisku problēmu ar ievērojamiem finansiāliem tēriņiem. Raksta mērķis – sistematizēt mūsdienīgas ārstēšanas metodes, pamatojoties uz medicīniski pierādītiem kritērijiem.
Trauslums (frailty) ir daudzdimensionāls sindroms, kas raksturojas ar fizioloģisko rezervju izsīkumu, ievainojamības pieaugumu un nevēlamu ar veselību saistītu notikumu attīstību. Kaut arī sākotnēji trausluma klīniskais skatījums vairāk balstīts uz tādām fenotipiski novērtējamām pazīmēm kā svara zudums, muskuļu vājums un gaitas izmaiņas, šobrīd pētījumi rāda, ka trausluma definīcija jāpaplašina, iekļaujot kognīcijas elementus, kas ir līdzpastāvoši un nozīmīgi ietekmē pacienta veselības iznākumus.
Normans Ruperts Barets (1903—1979) bija viens no spilgtākajiem 20. gadsimta britu ķirurģiem un viens no torakālās ķirurģijas attīstības pamatlicējiem Apvienotajā Karalistē (1. attēls). Paradoksāli, ka viņa vārds pasaulē visvairāk pazīstams saistībā ar Bareta barības vadu — stāvokli, kura patoģenēzi viņš sākotnēji interpretēja kļūdaini. Barets uzskatīja, ka cilindriskais epitēlijs barības vadā saistīts ar anatomiskām izmaiņām un “saīsinātu” barības vadu, nevis ar metaplāziju hroniska gastroezofageālā refluksa rezultātā. Vēlāk citi pētnieki precīzāk formulēja slimības mehānismu, tomēr eponīms saglabājās.
RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurgs eksperts, Latvijas Neiroķirurgu asociācijas vadītājs, asociētais profesors KASPARS AUSLANDS ir ne vien lielisks ārsts un pasniedzējs, bet arī ieguvis augstskolas diplomu biznesa vadībā un ārsta karjeras sākumā gandrīz izvēlējies citu dzīves ceļu. Taču drīz vien sapratis, ka medicīna ir viņa īstais aicinājums. Nu jau 25 gadus dakteris Kaspars Auslands ir veltījis neiroķirurģijai.
Kad dzirdam vārdus “staru terapija”, “stereotaktiskā radioķirurģija” (stereotactic radiosurgery jeb SRS; latviski SRĶ), visbiežāk domas aizved līdz onkoloģijai. Lai arī visbiežāk radioķirurģiju izmanto labdabīgu un ļaundabīgu veidojumu ārstēšanā, tomēr, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām un to precizitātei, SRĶ tiek izmantota arī dažādu funkcionālu neiroloģisku slimību ārstēšanā — trigeminālā neiralģija, esenciāls tremors, parkinsonisms, epilepsija, hroniskas sāpes, distonija, un to lieto pat atkarību ārstēšanā. [1]
Apmēram 40 % pieaugušo visā pasaulē ir osteopēnija – stāvoklis, kad samazinās kaulu minerālais blīvums un kauli kļūst trauslāki. Tā ir īpaši izplatīta pēcmenopauzes vecuma sievietēm un gados vecākiem cilvēkiem; tikai Apvienotajā Karalistē zema kaulu blīvuma dēļ gadā notiek vairāk nekā 500 000 lūzumu.
